Sarunas ar ukraiņiem

Vai jums arī gada beigās mēdz būt skumji? Par to, ka laiks neizbēgami joņo uz priekšu, mainot ciparus kalendārā kā loto spēlē bērnībā. Skumjas noteikti veicina tieši šis gads, bet visvairāk – ciešanas, kuras izraisīja Krievijas sāktais karš Ukrainā.

22. decembrī, īsi pirms Ziemassvētkiem, biedrības telpās aizvadījām pirmo latviešu valodas nodarbības tikšanos ukraiņiem Liepājā, kas sākumā bija plānota tikai kā iepazīšanās, taču rezultējās ļoti praktiskā un sirsnīgā valodas mācību procesā. Jau pašā sākumā sev un pēc tam arī ukraiņiem nodefinējām, ka šīs nebūs klasiskas pedagoģiskās nodarbības, bet gan drīzāk – sarunu klubiņš. Jo sarunāties ir tieši tas, ko gribas. Gribas dzirdēt un iepazīt blakus sēdošos, noskaidrot, kāda kuram profesija, kas kuram garšo un, no kurienes katrs esam. Izdzirdot pilsētu vārdus, tādus kā Mariupole vai Sumi, sažņaudzas sirds. Taču neļaujamies skumjām, ukraiņi vēl cits citam pajautā: “Kurā datumā izbraucāt?”, tad turpinām savu sarunu. Atkal latviski. Ukraiņi pārsteidzoši labi apgūst latviešu valodu, un daži pat runā jau bez akcenta. Viņi ir ārkārtīgi iedvesmojoši, arī šajā jomā.

29. decembrī, tātad rīt, viena no brīvprātīgajām vadīs otro latviešu valodas sarunu, paralēli veidojot dažnedažādus mezglus – samezglojot, to, kam jākļūst stiprākam, piemēram, valodai un ar mezgliem palaižot vaļā to, kam jāaiziet. Kopā esam 6 cilvēki, kas ir gatavi līdzdarboties valodu klubiņā. Un klubiņa norisi plānojam līdz pat martam. Bet tad jau laiks rādīs. Ja kādam, kas šo lasa, ir vēlme pēc labā darba jaunajā gadā, ir iespēja pievienoties kā brīvprātīgajam latviešu valodas mācīšanā vai  citādi, palīdzot ukraiņiem. Dod ziņu (rvpliepaja@gmail.com).

Ilze