Pastāvība un viedums mūsu dārzos un sabiedrībā
Permakultūra – (no angļu "permanent culture/agriculture" - pastāvīga/ilgstoša kultūra/lauksaimniecība; pēc būtības - ilgtspējīga/vieda saimniekošana)
Pagājis jau krietns laiks, kopš projekta “Radi Liepāju pats” komanda viesojās Vidzemes pusē, saimniecībās “Zadiņi” un “Lejas Varicēni”. Tādu īstu atskatu līdz šim nebijām izveidojuši, jo citas aktualitātes ņēma virsroku. Taču, tuvojoties kopienas dārza ražas svētkiem (kas, starp citu, notiks 24. septembrī pulksten 13:00), radās sajūta, ka nu ir laiks pastāstīt vismaz par daļu no gūtās pieredzes un to, kā šī pieredze rezonē ar “Radi Liepāju pats”. Un ļoti zīmīgi, ka šajā rudenī kopienas dārzā aizvadījām semināru par permakultūru. Jo permakultūra pavisam noteikti ir visa šī ieraksta centrs. Bet par visu pēc kārtas. Bloga tapšanā iesaistījās arī citas manas kolēģes, tāpēc šis ir komandas kopdarbs un mūsu visu pārdomas par permakultūras un dažādu saimniekošanas metožu ietekmi uz kopienām un sabiedrību kopumā.
Kopienas dārza ideja biedrībā nav jauna. Pirmie mēģinājumi ieviest dārzu notika Vides mājas pagalmā, bet tas laikam vairāk bija komūnas, ne kopienas dārzs. Tomēr "Aktīvo iedzīvotāju fonds" beidzot deva iespēju šo ideju pārvērst darbībā.
Linda: “Paša dārza izveidē es iesaistījos mazāk, jo nekad sevī neesmu sajutusi milzu dārza entuziasmu. Varbūt tas saistāms ar bērnības nebeidzami garajām biešu vagām un kartupeļu talkām, varbūt mana 21. gs. esība ir jau pārāk smagi nošķīrusies no dabas. Tomēr, augot dārzam un manai izpratnei par to, es pamanu, cik daudz ideju nozogu savai piemājas 1x2m dobei un jau meklēju citas vietas, kur izpausties. Lielāks pagrieziena punkts šīm izmaiņām bija pavasara vizīte saimniecībās "Zadiņi" un "Lejas Varicēni". Tur satiktie cilvēki pārstāvēja dažādas jomas - uzņēmējdarbību, augstāko izglītību, mākslu u.c. Bet visi bija atraduši kādu kopīgu, es pat teiktu – ticību. Un tā ir permakultūra”.
Anna Paula: “Zadiņu nedēļā piedzīvojām gan praktisku darbošanos, gan daudz sarunu un domu apmaiņas. Zadiņi kopienas principus ievēro dažādās jomās, piemēram, savstarpējo attiecību veidošanā un resursu izmantošanā. Ir iedvesmojoši klausīties, kā viņiem tas izdodas un kādi ir viņu izaicinājumi, bet, klausoties par viņu iekšējiem principiem, nākas aizdomāties par to, kā šāda kopiena, kas dzīvo saskaņā ar savām vērtībām un paradumiem, mijiedarbojas ar apkārtējo sabiedrību, kurai var būt citāds viedoklis vai paradumi. Piemēram, kā sadarboties ar kaimiņu, kurš pieradis ar resursiem rīkoties lauksaimnieciski intensīvā dinamikā un permakultūras principos redz resursu nelietderīgu izmantošanu? Vai vienmēr jāizmanto viss resursu potenciāls? Ja viens no permakultūras principiem ir tas, kā sadzīvo un savstarpēji viens otru ietekmē dažādi augi, tad, kā pēc permakultūras principiem veidot sabiedrību un kā tajā mijiedarboties dažādām ļoti atšķirīgām kopienām, cilvēku grupām un cilvēkiem?”
Linda: “Mani pirmie permakultūras iespaidi, kad par to pirmo reizi dzirdēju pirms pāris gadiem, bija - salmi, nezāles (kas ir labi) un gudra augu sastādīšana, lai ko tas arī nozīmētu. Tomēr, iedziļinoties šajā dzīves veidā (jo tas nav tikai dārzkopības stils), es saprotu, ka tieši permakultūra man sniedz atbildes uz to, kādā pasaulē un starp kādiem cilvēkiem (ar kādu skatījumu) gribu dzīvot. Permakultūra nav tikai par dārzeņiem. Tā ir par mūsu darba ieguldījumu attiecībā pret rezultātiem, tā ir par cieņpilnu attieksmi pret mūsu vidi, kas ilgtermiņā atmaksājas (un patiesībā atmaksājas diezgan ātri), tā ir par sevi pierādījušiem un varbūt nedaudz piemirstiem procesiem. Kartupelis ir lielisks arkls, kas pļavu var pārvēst auglīgās dobēs. Zemes rakšana, ravēšana un citi pierakstie dārza darbi patiesībā augsni var aplaupīt, nevis tai palīdzēt. Bet noslēpums slēpjas tajā, ka jābaro augsne, nevis augi. Pirmais solis jebkādos dārza veidošanas procesos ir novērošana - kur ilgāk spīd saule? Kur vairāk dzīvojas kukaiņi? Kādā slīpumā šeit ir zeme? Cik liela ir cilvēku klātesamība šajā teritorijā? Katrs koks ietekmē dabu vairāku kilometru rādiusā. Šīs informācija ir mainījusi ne tikai manu skatījumu uz to, kas ir un kas var būt dārzs un kādas funkcijas tas var nodrošināt arī ārpus vēdera piepildīšanas. Dārzs ir vieta, kur augt – saulespuķēm, kabačiem un arī man. Un arī manai kopienai, kurai rūp tas, kā mēs dzīvosim ne tikai rīt, ne tikai tuvāko četru gadu laikā, bet arī pēc gadiem simts un vairāk.”
Savukārt Alisei, kura piedalījās permakultūras semināra pasākuma veidošanā ar Māri Narvilu, kas notika 6. septembrī, uzskata, ka “tie, kuri nekad neko nav dzirdējuši par permakultūru būs patiesi pārsteigti, ja vien būs pietiekami atvērti jaunam skatījumam uz dzīvi. Permakultūra ir par seno un jau aizmirsto saimniekošanas principu atjaunošanu saimniecībās un dārzos. Permakultūra ir ne tikai princips par gudru saimniekošanu, dažādu augu kopā eksistēšanu un savstarpēju sadarbību, bet arī par mācīšanos no dabas. Citiem tas var kļūt par dzīves veidu, citiem par galveno ētikas principu, pēc kura vadīties, un citiem – vienkārši par gudru saimniekošanas veidu.”
Es pati par permakultūru pēdējos gados biju dzirdējusi daudz un man tā mazliet saistījās ar jauno cilvēku ieiešanu laukos, kuri grib “visu darīt pa savam”, pārkāpt kaut kādas robežas un pieņēmumus par saimniekošanu un dzīvi laukos. Biju dzirdējusi gan frāzes, ka tā ir samniekošana sliņķu gaumē, gan to, cik vieda ir permakultūra. Rezultātā tas manā galvā veidoja nedaudz mītisku attēlu par šo saimniekošanas metodi. Pieredze, ar kuru saskāros kopienas dārzā, kad savus dārzniecības plānus kala Kristīne un Ieva, pēc tam “Zadiņos”, “Lejas Varicēnos” un galu galā arī Māra Narvila lekcija, man lika domāt, cik ļoti vienkārša patiesībā ir mūsu pasaule, daba, cik klātesoši un pieņemoši mēs varam būt dabas procesos un, cik ļoti spējīgi ar novērojumu un kritiskās domāšanas palīdzību veidot veselīgu un ilgtspējīgu vidi, pārtiku un arī savu ikdienas apgādi.
Kā jau dzīvē mēdz gadīties – daudzi no mums, tostarp arī es, esam mazliet novirzījušies no permakultūras rosinātajiem dabas vērojumiem un vienkāršības. Domājams, ka nekas nav neatgriezenisks vai vismaz ne tik neatgriezenisks, lai mēs atkal nevarētu kļūt par sliņķiem saimniekotājiem, kas tomēr ir gudri un labprāt mācās no jauna saprast dabas norises un permakultūru.
Izziņai: www.permakultura.lv
Kas ir permakultūra?
Permakultūru var uzskatīt gan par neformālu kustību alternatīviem sociālajiem ideāliem, gan par dabas un ekoloģijas arhitektūru. Tādējādi permakultūru var vienlīdz labi pielietot lauksaimniecībā, atdarinot dabas modeļus un principus, kā arī apdzīvoto vietu projektēšanā, tiecoties uz mērķi radīt stabilas, produktīvas sistēmas, kas nodrošina cilvēku vajadzības, harmoniski integrējot tās apkārtējā vidē. Šodien atslēgvārdu "permakultūra" mēdz izmantot daudzviet: dārzniecībā, ekociematos, apmācību programmās un kursos, domubiedru tīklos, pārmaiņu iniciatīvās (Transition Initiatives) utt. Permakultūra vienlaikus ir filozofija, principu un paņēmienu komplekss, holistiska jeb visaptveroša pieeja dzīvesveidam, projektēšanai un plānošanai.
Ilze