Kontrasts

Fonta izmērs

news_show
bilde no Shutterstock

Lai palīdzētu vajag palīdzību!

Ilgākā laika periodā darot vienu un to pašu, bieži vien rodas apnikums. Jāatzīst, ka man tā bija ar sarunu vakariem. Jutu, ka uz tiem sāk ierasties vieni un tie paši cilvēki, parādoties tikai dažām jaunām sejām. Sarunu vakars par palīdzēšanu ļoti daudz mainīja. Pēkšņi izrādījās, ka Liepājā un Latvijā ir tik daudz cilvēku, kas gatavi sniegt palīdzīgu roku, padomu vai ieguldīt savus spēkus un zināšanas kāda aizstāvībai. Un liela daļa no viņiem bija gatavi tīkloties, runāt, sadarboties un meklēt problēmu cēloņus, bet vēl jo vairāk – risinājumus.

“Ir svarīgi satikties šādām organizācijām, jo tas stiprina, iedvesmo.” To sarunu vakarā dzirdējām, un tas spēcina mūs – doma, ka varam būt tilts citam pie cita. Taču mūsu pasākums izvērtās ne tikai kā tīklošanās. Tika konstatētas daudzas būtiskas problēmas, kas vājina organizāciju darbu un atņem motivāciju. Tālākajā daļā centīšos uzskaitīt tās institucionālās un arī sociālās problēmas, kas ir traucēkļi, lai sabiedrībā sniegtu pienācīgu palīdzību tiem, kam tā nepieciešama.

  • Mēs dzīvojam vienaldzības gadsimtā – sabiedrība ārkārtīgi vērsta uz sevi, savu problēmu risināšanu, arī patēriņu un savu labumu.
  • Trūkst laika un resursu domāt par citiem – ja jārisina savi izdzīvošanas jautājumi (ienākumi u.c.), tad neatliek resursu vēl citiem.
  • Ir vēlme palīdzēt, bet trūkst pieredzes.
  • Covid iedrobežojumi.
  • Organizāciju un palīdzētāju finansiālie izaicinājumi – palīdzība arī organizāciju līmenī bieži vien ir absolūti brīvprātīga, bez iespējām gūt ienākumus, lai segtu, piemēram, vismaz īres izdevumus telpām.
  • Daudziem brīvprātīgajiem ir vilšanās, nesaņemot pateicību no palīdzību guvušajiem.
  • Sabiedrības stereotipi, aizspriedumi pret atsevišķām grupām.
  • Daudz enerģijas un laika jāvelta birokrātijai.
  • Palīdzības sniedzējiem jāparūpējas arī pašiem par sevi – jāmācās neizdegt, meklēt palīdzību, sabalansēt savu grafiku, kā arī novilkt savas robežas.

Sarunu dalībnieki nāca klajā arī ar konkrētiem ieteikumiem problēmu risināšanai. Mēs tos sadalījām trijos blokos, ņemot vērā, kāda palīdzība būtu vērtīga no pašvaldībām, valsts un varbūt vēl kāda (sabiedrības, brīvprātīgajiem, citām organizācijām u.c.).

Valsts līmeņa risinājumus dalībnieki saskatīja kā nepieciešamus šādos virzienos:

  • Birokrātisko šķēršļu samazināšana – jāpārskata likumdošana, lai niansēs nepazaudētu būtību, nepieciešamas konsultācijas organizācijām likumdošanas jautājumos.
  • Jāatbalsta organizācijas – iespēja saņemt kvalitatīvu finanšu atbalstu (īre, noma, komunālie, degviela) u.tml., jāveido nodoklis NVO atbalstam vai arī nodokļu pārdale par labu pilsoniskajai līdzdalībai, ērtas un saprotamas nodokļu atlaides ziedotājiem.
  • Jāatbalsta brīvprātīgais darbs – brīvprātīgais darbs jāieskaita darba stāžā, lai nodrošinātu pilna apjoma pabalstu un/vai pensiju piešķiršanu, veselības apdrošināšana, transporta atvieglojumi u.c. palīdzība brīvprātīgā darba veicējiem.
  • Jāveicina kopējais labklājības līmenis sabiedrībā.
  • Jāveicina ziedotāju un brīvprātības kultūra ar izglītības palīdzību.

Savukārt pašvaldību iespējamā palīdzība organizācijām tika saskatīta šādos virzienos:

  • Līdzfinansējums – telpām, kādam darbiniekam vismaz uz pusslodzi. Skaidri atbalsta nosacījumi.
  • Informācijas pieejamība par vietējām organizācijām – būtu vajadzīga platforma, kur dažādas organizācijas var būt informētas par resursiem, ar kuriem tās var palīdzēt un ir gatavas palīdzēt citiem, rubrika vietējā laikrakstā /interneta vietnē.
  • Veicināt NVO tikšanos, tīklošanos.

Kā norādīja dalībnieki, bieži vien ar neizpratni un pat aizspriedumiem viņi saskaras tieši no līdzcilvēkiem. Lūk, aicinājumi arī sabiedrībai:

  • Būt ieinteresētiem citos.
  • Izkāpt no saviem burbuļiem, apzināties, ka nedzīvojam uz vientuļas salas.
  • Būt empātiskākiem un iecietīgākiem pret citādo.
  • Nenosodīt cilvēkus, kuriem patīk veikt brīvprātīgo darbu un kuri izvēlas nevis papildus pelnīt naudu vēl vienā darbā, bet palīdzēt citiem.

Izskanēja arī aicinājums veidot psiholoģiskā atbalsta grupas, piemēram, vardarbībā cietušajiem cilvēkiem. Šis ir ļoti svarīgs, taču arī neviegls uzdevums. Arī mēs pašlaik esam pārdomās, kā kaut ko tādu padarīt par reālu un pieejamu un, kādas kompetences būtu nepieciešamas, lai šādas grupas izveidotu. Ja, lasot šo, rodas idejas, gaidīsim Tavu ziņu uz info@radividipats.lv.

Tāpat arī gaidīsim ieteikumus par tēmām nākamajiem sarunu vakariem - kas ir Liepājas lielākie izaicinājumi? Ko ir vērts izcelt gaismā un pievērst sabiedrības uzmanību? Palīdzi mums palīdzēt pilsētai augt!

Ilze 

Bloga ieraksts veikts projekta "Radi Liepāju pats" ietvaros, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.

ActiveCitizenFund RadiLiepājuPats