Manifests

Šajā manifestā pieminēto cilvēku vārdi ir mainīti

 

Mēs ticam brīvam prātam. 

Mēs ticam, ka esam brīvība. 

Mēs zinām, ka brīvību vēl mācāmies. 

Mēs zinām, ka brīvība (tāpat kā demokrātija, tāpat kā mīlestība) ir darbības vārds. 

Un mēs mākam darboties. 

Un mēs mākam dalīties. Galvenokārt, ar laiku. Un nedaudz - arī ar prasmēm.

 

Mēs ticam, ka dotajos apstākļos ar dotajām prasmēm un vērtībām cilvēks vienmēr pieņem pareizo lēmumu. 

Mēs ticam, ka drīkst foršākos draugus novest līdz cietumam. Vadīt nodarbības. Arī tas ir labs lēmums - gan mums, gan draugiem.

Mēs svinam savus foršos draugus, kas uz to parakstās. 

Mēs svinam lieliskos cietuma darbiniekus, kas atbalsta mūs mūsu ticībā - radīt vidi. 

Mēs svinam lieliskos probācijas darbiniekus, kuru humora izjūtu saprotam arvien vairāk.

Mēs radām vidi, kurā cilvēki var attīstīt jaunas prasmes, kas var aizvest līdz jaunām, veselīgākām izvēlēm.

Mēs radām vidi paši.

Un mēs aicinām arī citus to darīt. 

Mēs pieredzam, ka brīvprātīgais darbs ir lielisks veids, kā mainīt lietas, kas mums nepatīk. 

 

Mēs pieredzam arī neizdošanos. Mēs pieredzam spēku izsīkšanu. Mēs pieredzam kaunu, sveškaunu, jaunu cilvēku krišanu un vilšanos.

Mums sāp. Mums sāp drošības tīklu trūkums sabiedrībā. 

Mums sāp neiecietība. 

Mums sāp ilgais ceļš, ko paši esam gājuši līdz izpratnei un dažādības pieņemšanai. 

Mums sāp, ka daži stereotipi tomēr nelūst. 

Mums sāp, kad cerības ieliek cietumā.

Mums sāp Nils, jaunietis, kurš nāca uz biedrību vākt karmas punktus, kurš jau bija kļuvis par mūsu domubiedru un lielu palīgu, kurš jau bija izvēlējies gaismas ceļu, bet agrāk mītais narkotiku ceļš viņu ieslodzīja uz pieciem gadiem. 

Prefrontālā garoza ir tā smadzeņu daļa, kas atbild par domāšanu, problēmu risināšanu, izpratni, impulsu kontroli un lēmumu pieņemšanu. Smadzenēs tā attīstās visilgāk: līdz pat 25-30 gadu vecumam. Nils cietumā nokļuva 21 gadu vecumā.

Mums sāp Kārlis, kurš bija patīkami pārsteigts par to, cik viņa līdzgaitniece patiesībā ir sakarīgs cilvēks. Un ka vispaār tur kaut kas varētu sanākt. Uz nākamo tikšanos Kārlis neatnāca, jo nokļuva apcietinājumā. 

Mums sāp Igors, mūsu vienaudzis ieslodzījumā, kurš brīvībā varētu būt mūsu asprātīgais un nedaudz spītīgais aktīvists ar degsmi izmēģināt visus jaunos projektus. Bet viņš sēdēs vēl 9 gadus. Mēs nezinām, vai biedrība pastāvēs vēl 9 gadus. 

 

Mums sāp tas, ka mēs ticam taisnīguma atjaunošanai. Vieglāk būtu nosodīt. Vieglāk būtu atstumt, ignorēt, aizmirst. Mūri to diezgan labi ļauj. Mums sāp apziņa, ka tā ir arī mūsu atbildība.

 

Mēs svinam apziņu, ka tā ir arī mūsu atbildība. 

Mēs svinam to, ka Rihards atbrauca ar saviem intrumentiem un uztaisīja lieliskāko komposta kasti Liepājas kopienas dārzā. Mēs ticam, ka viņš vairs netirgos gandžu. Droši vien turpinās to pīpēt. Bet netirgos. Jo būs pārāk aizņemts un aizrauts savā celtniecības uzņēmumā. 

Mēs svinam to, ka Alekss sūdzējās, ka tūlīt nomirs, jūlija beigās rokot Kopienas dārzā zemi, bet tomēr nenomira. Bet iemācījās nēsāt cepuri un vairāk dzert ūdeni. 

Mēs svinam to, ka Katrīna pēc kopienas dārza atkritumu vākšanas sestdienu un svētdienu rītos vairāku mēnešu garumā nekad vairs nenometīs zemē nevienu benčiku. Vismaz dārzā ne. 

Mēs svinam Andreju, kurš beidzot uzrakstīja “Es gribētu vēlreiz ar mammu aizbraukt uz Gaujas Nacionālo parku.” Parasti katrā nodarbībā viņš atstāja uz galda lapas, no augšas līdz apakšai aprakstītas ar “Man nav ko teikt  man nav ko teikt man nav ko teikt”. Šīs nodarbības un šīs lapas ilga jau trīs mēnešus.

Mēs svinam Sergeju, kurš parasti spiež bremzes pedāli, bet piektajā nodarbībā pasaka - jāpamēģina.

Mēs svinam arī to cietumsargu, kurš vairs neprasa, kādēļ mēs ar tiem dzīvniekiem kaut ko mēģinām pasākt. Bezcerīgi taču. Pēc šiem četriem gadiem viņš smaida, mūs ieraugot un apjautājas, ko tad šodien. 

Mēs svinam iegūto titulu - drosmīgākais jauniešu solidaritātes projekts Latvijā.

Mēs bieži vien aizmirstam svinēt. Jo viens nedarbs vēl nav beigts, kad jau nākamais tiek steigts.

 

Šodiena ir nežēlīgi ātra, mēs netiekam tai līdzi un aizmirstam, ka drīkstam arī no tās izkāpt. Un mēs aizmirstam, ka aiz mūriem sēž džeks, kurš lūdzas, kaut tās dienas, mēneši, gadi ritētu kaut nedaudz ātrāk. Ne vienmēr mēs saprotam.

Mēs nesaprotam arī to, ka neviens nezina, kā izskatās Māris, kas it kā no rītiem sešos nāk aplaistīt dārzu un savākt atkritumus. Kad ierodamies mēs (un parasti tas ir krietni vēlāk nekā 6 no rīta), viņš jau ir prom. Un reizēm augi paspējuši izkalst. Un kāds reizēm atkal paspējis piemēslojis dārzu. 

Mēs nesaprotam, kā tas nākas, ka atkal probācijai esam pateikuši “jā”. Bet tad atceramies,  ka dotajos apstākļos ar dotajām prasmēm un vērtībām cilvēks vienmēr pieņem pareizo lēmumu. Un atkal pa mūsu baiso kāpņu telpu kāpj cilvēks, kurš ne vienmēr grib, ne vienmēr māk, bet pārsvarā tomēr nāk palīdzēt. Nāk mums iemācīt par labākiem cilvēkiem būt. Nāk pats par lielāku cilvēku kļūt. 

Mēs nesaprotam, kurš ir tas mirklis, kad cilvēks ieslodzījumā sāk nākt uz nodarbībām nevis vairs, lai tiktu ārā no kameras un lai paskatītos uz sievieti, kam mugurā kas cits, ne formas tērps, bet viņš nāk, jo viņam patīk, ka te kāds pagrūž, liek darīt kaut ko, kas reāli tracina, bet tomēr kaut kā arī uzrunā; kāds kurš tic, ka viņš var mainīties un ne jau tādēļ, ka tas būtu mūsu darbs; kāds kurš ļauj viņam pašam ticēt, ka viņš var mainīties. Kāds, kurš pierāda - arī ārpus mūriem ir cerība. 

Un mēs ticam. Mēs ticam, ka šim darbam ir jēga, pat ja mēs to uzreiz neredzam.

Mēs ticam, ka būs augļi pat tad, ja reizēm knapi varam sajust sēklas. 

 

Mēs aicinām sēt. 

Mēs aicinām sēt Liepājas kopienas dārzā. 

Mēs aicinām sēt savu aizspriedumu tīrumos.

Mēs aicinām sēt līdzcilvēku bezcerības un neticības tuksnešos.

Mēs aicinām nodarboties ar partizānu dārzniecību - mest sēklu bumbas pārāk perfekti tīrajās pilsētas “zaļajās” zonās.  

Mēs aicinām nodarboties ar partizānu sabiedrisko darbu. Uzņemt cilvēkus no probācijas un lēnām sēt viņos mieru, cerību, cieņu.

Mēs aicinām būt par brīnumiem, kā viņi mūs reizēm sauc. Par brīnumiem, kas paši laužas uz cietumu pie svešiniekiem, kamēr reizēm tēvu nevar pielauzt apciemot savu dēlu. 

Mēs aicinām kļūt par pārmaiņu aģentiem.

Mēs aicinām svinēt šo privilēģiju, kas mums ir dota - savu spēku, kas ļauj būt par balstu citiem. Kas ļauj būt līdzās citiem.

Jo šajā sociālo tīklu un komunikācijas plānu ērā mēs nekad neesam bijuši vientuļāki. 

Mēs aicinām turpināt. 

Turpināt ticēt.

Turpināt svinēt.

Turpināt sāpēt.

Turpināt darboties.

Turpināt kopīgi uzņemties atbildību par viedāku sabiedrību.