Horvātu māksliniece Latvijas cietumā

Es esmu šeit, darba ēnošanas projektā, pateicoties Lindai no “Radi Vidi Pats”. ar Lindu mani vieno kāda aizraušanās - strādāt ar cilvēkiem cietumos. Mēs iepazināmies 2021. gadā projektā Portugālē un sapratām, ka abas vadām radošās darbnīcas cietumos - patīkams pārsteigums! Divus gadus vēlāk Linda man atsūtīja WhatsApp ziņu: “ Hei, es dodos uz tīklošanās pasākumu Granadā, kur mēs iepazīsimies ar dažādām labām praksēm darbā ar jauniešiem cietumos. Vai esi ieinteresēta?”  Jā, protams, es esmu ieinteresēta! Mēs atkal tikāmies Spānijā Erasmus Plus projekta ietvaros, un, kamēr mēs gaidījām, lai ieietu cietumā, Linda cietuma vestibilā man jautāja, vai es gribētu nākamgad doties uz mēnesi ilgu darba ēnošanas pieredzi Latvijā. Plāns bija brīvprātīgi strādāt Liepājas cietumā, iepazīt organizāciju un iepazīt Latviju. Domāju, ka mana atbilde jums tagad ir skaidra. Īsumā - tā sākās ceļojums no Balkāniem uz Baltijas valstīm.

 

Horvātijā es strādāju cietumos kopš 2018. gada. Mana pirmā pieredze nepilngadīgo ieslodzījuma vietā bija praktisks uzdevums, kura rezultātā tapa mans diplomdarbs, ko aizstāvēju Mākslas akadēmijas Mākslas izglītības nodaļā. Man šķita, ka pārāk daudz studentu pēta metodes pamatskolās vai vidusskolās, raksta par tām metodiskos darbus un ka viss jau ir uzrakstīts un izpētīts. Man gribējās iet nevis tur, kur ir  “vismazākās pretestības ceļa”, bet tur, kur neviens nedomā iet, kur daži pat baidās būt. Es nolēmu ieguldīt savu enerģiju nepilngadīgo grupā, kas atradās pavisam citos apstākļos, jauniešos, kuri nebija noguruši no akadēmijas studentiem un kuriem nebija daudz privilēģiju. Tas bija veids, kā dot savu ieguldījumu sabiedrībā, pavērt jaunas perspektīvas maniem kolēģiem un arī man pašai.

 

Pēc sešu gadu pieredzes daudzos cietumos un neskaitāmām mākslas darbnīcām, kuru laikā vadīju projektu “Ja to mogu - mākslas darbnīcas cietumu sistēmā”, ko finansēja Tieslietu ministrija un administrācija un rīko Horvātijas Tēlotājmākslinieku biedrība, es saprotu, cik svarīgi bija iekļūtu nepilngadīgo ieslodzījuma vietā, tikai tāpēc, lai es nerakstītu garlaicīgu diplomdarbu. Uzskatu, ka mākslas darbnīcas ir būtiska ieslodzīto reintegrācijas procesa daļa, kas piedāvā personības attīstības iespējas, pašizpausmi un pozitīvas mijiedarbības veidošanu ar apkārtējo vidi. Radošs darbs, šajā gadījumā ieslodzītajiem, labvēlīgi ietekmē viņu psiholoģisko un fizisko labsajūtu, mazinot stresu un dusmas, veicinot sasniegumu sajūtu, pašcieņu, zemāku pašsakropļošanās līmeni un rosinot kritisko domāšanu. Darbs ar ieslodzītajiem būtībā ir darbs mūsu sabiedrības labā, jo lielākā daļa no viņiem galu galā atgriežas sabiedrībā. Jautājums ir šāds: kādā sabiedrībā viņi atgriežas, ja šī sabiedrība nejūt nepieciešamību strādāt pie ieslodzīto reintegrācijas korekcijas iestādēs, cietumos un nepilngadīgo aizturēšanas centros?

 

Es gribētu sev teikt: “Saņemies, paliec pozitīva, mūsu sabiedrība ir lieliska, un mēs vienmēr kaut kā tiksim galā,” bet man ir apnikuši meli. Nekas nenotiks, ja mēs neko nedarīsim. Godīgi sakot, man šķiet, ka ir pārāk maz cilvēku, kuri vēlas izmantot savas zināšanas un prasmes, lai uzlabotu sabiedrību, savu vidi vai kopienu. Daži cilvēki nespēj pat iekārtot savu mājokli, nemaz nerunājot par to, lai strādātu pie sabiedrības labiekārtošanas. Es vados pēc domas, ka ne katrs, kam ir divas kājas, ir cilvēks... mums ir jāskatās sevī, lai pozitīvi ietekmētu apkārtējos.

 

Latvijā vadīju vairākas mākslas darbnīcas Liepājas, Jēkabpils, Iļģuciema cietumos un Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Katrs cietums, protams, ir atsevišķs stāsts, tāpat kā Horvātijā. Par to vienmēr liecina kāds apgalvojums, ko reiz dzirdēju no kādas Horvātijas sieviešu cietumā ieslodzītās sievietes: “Mēs esam kā mazs Vatikāns.” Tāpat ir arī Latvijā. Viena no pirmajām lietām, ko pamanīju Latvijas cietumos, bija mazās telpas, kurās Liepājas ieslodzītie vienu stundu dienā pavada, staigājot pa apli, bet pārējās 23 stundas viņi pavada kamerās ar saviem kameras biedriem. Visi apsardzes un rehabilitācijas darbinieki valkā formas tērpus, tāpēc man bija grūti atšķirt, kurš ir kurš. Cietuma vārti ir pilnībā ēkas iekšpusē un ir ļoti labi apsargāti, atšķirībā no Horvātijas, kur vārti ir neliela būdiņa žoga priekšā, ja tāds vispār ir, ar vienu vai diviem cietuma apsargiem tajā.

 

Es ievēroju arī to, ka darbinieki visos cietumos, kurus apmeklējām, bija neticami draudzīgi, atvērti sadarbībai ar brīvprātīgajiem un NVO, lai gan viņi bija pārguruši, jo cietumos trūkst darbinieku, kā arī viņiem ir daudz darba ar saviem termiņiem. Patiesībā starp Horvātijas un Latvijas cietumiem nav daudz atšķirību, ja neskaita dažas arhitektūras variācijas un personāla draudzīgumu.

 

Ieslodzītie un nepilngadīgie, ar kuriem strādāju, bija ļoti pieklājīgi, lai gan ne visi bija entuziastiski noskaņoti piedalīties darbnīcās. Tomēr viņi pielika visas pūles un izturējās ar cieņu. Tas atkal ir atkarīgs no iestādes, grupas, dalībnieku skaita un daudziem citiem faktoriem. Varbūt es kļūdos un man šķiet, ka viņi bija pieklājīgāki nekā mājās, jo es nerunāju latviski vai krieviski. Būtiska pieredze bija semināra vadīšana ar šādu valodas barjeru, pat ar tulku palīdzību. Nodibināt saikni ir daudz grūtāk, bet tas ir iespējams. Ja neesat to izmēģinājuši, es to ļoti iesaku. Tas ir smagi.

 

Liepājā tiek būvēts jauns mega cietums, tāpēc ticu, ka ieslodzītajiem būs humānāki apstākļi, vairāk vietas rehabilitācijai, tostarp fiziskai kustībai, dārzkopībai, saimniecības darbiem, svaigam gaisam un daudziem citiem labumiem. Domāju, ka nevaram runāt par rehabilitāciju vai resocializāciju, kamēr cilvēki nevarēs iziet ārā, elpot svaigu gaisu un pastaigāties. Neviena mākslas darbnīca to nekad neaizstās.

 

Horvātijas labošanas iestādes varētu izrādīt lielāku pateicību NVO un citām organizācijām, kas vēlas un ar entuziasmu strādā ar ieslodzītajiem. Latvijā es pamanīju, ka darbinieki ļoti novērtē jebkuru piedāvājumu pavadīt kvalitatīvu laiku ar ieslodzītajiem, iemācīt viņiem kaut ko jaunu vai pat vienkārši apsēsties pie galda un trīs stundas aprunāties. Arī ieslodzītie ir pateicīgi. Un neaizmirsīsim, ka viņi ir daļa no mūsu sabiedrības un ka mums ir nepieciešams ar viņiem sadarboties. Viņi vienmēr ir bijuši sabiedrības daļa, un vienmēr būs. Iesaistīšanās no ārpuses ir būtiska, jo abas puses gūst labumu no jauna skatupunkta. Ja mēs nopietni domājam par rehabilitāciju, nevis tikai par sodīšanu, NVO, brīvprātīgo, mākslinieku, aktīvistu un pat anarhistu - ikviena, kas sniedz kvalitāti ieslodzīto dzīvē, - darbs ir ļoti svarīgs, kamēr viņi izcieš sodu.

Darba ēnošanas projekts tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmu Erasmus Plus, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu. Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.