Vēl tikai dažas nedēļas un Glorija dosies prom, atpakaļ savā silti saulainajā Spānijas realitātē un jaunos izaicinājumos – maģistra studiju gaitās.

Ir pagājuši gandrīz 11 mēneši, kopš viņa dzīvo Latvijā un darbojas biedrībā "Radi Vidi Pats". Un es esmu viņas mentore. Iespējams, ne tā labākā, ko varētu vēlēties, bet tomēr ir daži saskarsmes punkti, kuros mums ļoti saskan, piemēram, ēst un rakstīt, pie tam vienlaicīgi. Glorija universitātes gaitas ir bijušas ļoti svarīgas un veidojušas lielu daļu no viņas personības un īpaši viņas draugu loku, kurā ietilpst liela daļa psiholoģijas studiju biedri. Tāpēc viņa jau kopš ierašānās Liepājā vienmēr bijusi ļoti ieinteresēta tajā, ko es daru Liepājas universitātē. Šogad Glorija ir nākusi manās lekcijās gan runāt gan par savu dzimto pusi - Almērijas provinci Andalūzijā, gan par sakāmvārdiem, un pirms dažām dienām literatūrā - par Frederiko Garsijas Lorkas dzīvi un ietekmi uz kultūru. Un visas šīs tēmas ir bijušas viņas pašas izvēlētas, tādas, kas viņai ir tuvas, ar kurām viņa dzīvo ikdienā, izjūt līdz sirds dziļumiem, par kurām runājot matiņi uz rokām saceļas stāvus un tirpiņas pārskrien pār mugurkaulu. Teorētiski es zinu, ka, lasot Lorku, tirpiņām jāskrien, bet reāli man neskrien. Tāpēc tas ir atvieglojums, kad kāds var atnākt un pastāstīt no savas pieredzes un ar to izpratni, kas piemīt viņa tautietei. Uzsverot tieši Andalūzijas identitāti, nevis Spānijas. Šķiet, ka Lorka vairāk zināms kā 27. gada paudzes dzejnieks un dramaturgs, taču viņš arī bijis ļoti muzikāls un ļoti interesējies par tautas mūziku. Viņam īpaša nozīme bijusi tieši Andalūzijai tik tradicionālās čigānu kultūras, flamenko stila cante jondo dziedāšanas atdzīvināšanā, kā arī afrokubiešu ritmu iedzīvināšanā andalūzijas reģionālajā mūzikā. Pēcāk stāstījuma stafeti pārņēmu es, nedaudz ieskicējot avangarda stilus literatūrā. Trīs stundu garās sesija rezulltātā arī paeksperimentējām ar dažām dadaistu un sireālistu rakstīšanas metodēm un uztapinājām vairākus tekstiņus.

Glorijas dalība lekcijās ir tās padarījusi daudzveidīgas, sniegušas dziļāku ieskatu valodā un kultūrā, jo īpaši tāpēc, ka Glorija pati raksta dzeju un, sadarbojoties ar citiem studentiem, viņas sniegums piešķir vairāk satura. Viņai, savukārt, tā ir ļoti eksperimentāla pieredze, mācoties darot, mācoties uzstāties citu priekšā, kas ir bijis ļoti mājīgi un ērti, jo Spānijā tas būtu neiedomājami, ka lekciju jāpsaniedz vien trīs studentiem. Parasti ir ap 50.
Paldies Eiropas Solidaritātes korpusam un projektam Solidarity Seekers par to, ka mums ir bijusi iespēja šo laiku baudīt kopā ne tikai neformāli, bet arī nedaudz akadēmiski.

Agata Babina