Cik viegli ir inventarizēt?
Viena no kapacitātes projekta aktivitātēm ir finanšu mācības. Pirmās divas mācību daļas jau aizvadījām un sapratām, ka būtiski ir apzināt savus resursus, lai tos varētu izmantot. Arī projektā esam paredzējuši, ka resursu inventarizācija sniegs skaidrību par to, kādi resursi biedrībā ir pieejami, kādā stāvoklī tie ir un kādu labumu no tiem var gūt. Izmantojot esošos resursus, biedrība varēs ekonomēt līdzekļus.
Iecere bija skaidra, tāpēc ar Kristīni un lielu iekārienu novembra sākumā ķērāmies pie inventarizācijas pirmajiem darbiem. Tēzaurs vēsta, ka inventarizācija ir materiālo vērtību un naudas līdzekļu faktiskā stāvokļa pārbaude un salīdzināšana ar grāmatvedības datiem. Izklausās gana vienkārši, bet drīz vien mēs sapratām, ka pirms faktiskā stāvokļa pārbaudes ir nepieciešama pārbaude tam, vai tās lietas, kuras atrodas mums visapkārt, vispār ir ar kaut kādu vērtību un potenciālo (iespējami drīzu, ne “gan jau kaut kad tuvāko 5 gadu laikā noderēs”) izmantošanas iespēju. Šeit rodas stāsts, kas sākās novembrī, bet turpinās joprojām un ietver daudz pārdomu, šaubu, atkritumu, vērtību izvērtēšanu un lēmumu, ko mums sniedzis inventarizācijas process un ko vienā teikumā varētu aprakstīt kā – vai viegli būt organizācijai, kas sevī nes ilgtspējas un otrreizējas izmantošanas un ilgtspējas vēstījumu, bet negrib kļūt par hronisku mantu krājēju? Šis pieredzes raksts būs atbildes meklējumi uz šo jautājumu.
Mūsu birojs atrodas mājīgās koka ēkas telpās, Juliannas pagalmā, otrajā stāvā. Mums ir divas visai lielas telpas ar priekšnamu starpā. Laika gaitā iekārtota praktiska virtuvīte, kas rotājas ar skaistu mozaīkas sienu, biroja darba zona, ēdamgalds, trauku skapis, visai stilīgs sienas skapis. Būtībā zonējums it kā skaidrs. Šķīvji – tur, pildspalvas – tur, darbnīcu materiāli – tur, bet, ja kaut kam svarīgam nevar atrast vietu, tad to vienmēr var ielikt plauktā “svarīgi”.
Manuprāt, Latvijas iedzīvotāji ir visai taupīgi. Šķiet, ka nevilšus daudzi piekopj arī visai ilgtspējīgu dzīvesveidu, lietas izmantojot līdz pēdējam un arī pēc to saplīšanas vēl kādu laiku lolojot cerības tās atgriezt dzīvē. Asociācijās drošvien daudziem šajā brīdī ataust kāda telpa – bēniņos, klētsaugšā, garāžaugšā, – kas izmitina šos priekšmetus, kuri ir vēl kopumā visai labi, tikai “ak, tur tas rokturis tikai mazliet ļogās” vai – “ak, tur tā viena poga [un tā ir vienīgā un galvenā poga, lai šo ierīci izmantotu] iestrēgusi,” vai “ak, bet tā bija vecmāmiņas mīļākā lampa” vai “es ar šo [saplīsušo un pa daļām izjukušo lietu] spēlējos savā bērnībā”. Par dažām lietām jums varbūt ir ienācis prātā, ka mazliet jāpagaida, un pēc tām kāri tvers visi tuvākie novadpētniecības muzeji, bet tas kaut kā nenotiek.
Domāju, ka ne viens vien biedrības aktīvists var identificēties ar kādu no šīm sajūtām vai situācijām. Bet ar ko vēl vairāk – rūpēm par dabu un lietu ilgtspējības izvērtēšanu pirms to izmešanas. Laika gaitā birojā uzrodas vai patvērumu atrod kāda lieta, kas kopumā vēl ir derīga, bet šādu vai tādu iemeslu dēļ netiek vai nevar tikt izmantota. Nav tā, ka šo lietu būtu vesels kalns biroja vidū; ikdienā tās nemaz nemana, bet, ķeroties pie inventarizācijas, sapratām, ka ikdienā redzamais ir tikai aisberga mazākā daļa.
Mēs esam biedrība ar 17 gadus garu vēsturi, ļoti daudz aizvadītiem projektiem un sastaptiem cilvēkiem. Par tām atgādina jaukās pastkartes, atsūtītie suvenīri, zīmējumi. Ir daudz lietu, kas šeit ir nonākušas emocionālas piesaistes dēļ. Un, tā kā biedrībā periodiski darbojošies dažādi cilvēki un katram ir sava pieredze, katra pieredze atstājusi dažādus priekšmetus. Es, piemēram, nezinu, ko nozīmē salauztais skeitborda dēlis, kas kā glezna karājas pie sienas, bet, kad ienācu biedrībā, secināju, ka kaut ko jau tas kādam simbolizē un ne velti tur atrodas. Drīz vien inventarizācijas procesa mulsinošajiem atradumiem pievienojās aizvēsturiska lampa, tējkannu krājumi, nestrādājoši blenderi, saplīsuši printeri un daudz nenosakāmas izcelsmes lietu.
Atradās ne viens vien priekšmets, kuru kāds ir pieglabājis, bet par kuru mums biedrībā ir dažāda izpratne. Vai krūzīte ar nolauztu osiņu vai šķīvis ar plaisām uzlikts uz galda ir glābti trauki vai arī atkritumi? Kurā brīdī beidzas veselīga otrreizēja izmantošana un kurā sākas apkraušanās ar lietām? Šķiet, ka atslēga ir ieilgušā otrreizējas lietošanas starpposmā starp pirmo izmantošanas reizi un salabošanu vai izmantošanu. Tāpēc – kas ar lietām, kuras savu otro izmantošanas reizi gaida ļoti ilgi un varbūt nesagaida? Tie nebija viegli lēmumi.
Viens no galvenajiem secinājumiem ir tas, ka sistēma palīdz nodrošināt lietu ilgtspēju. Pārredzamas sistēmas trūkums lietu uzglabāšanā varētu būt viens no ilgtspējīgas lielākajiem klupšanas akmeņiem. Piemēram, kādai darbnīcai ir iegādāti flomāsteri. Ja tie neatrodas viegli sasniedzamā, zināmā vietā, tad pēc trim gadiem, kad kāds meklēs skoču (jo arī tam nav konkrētas vietas), tos atradīs izkaltušus. Tāpēc sistematizēšanu uztvērām kā savu pirmo darbu. Iegādājām caurspīdīgas, aizveramas kastes, no kurām nebirs ārā ne līmlapiņu blociņi, ne auskaru darbnīcas podziņas un ieviesām sistēmu darbnīcu materiālos. Tikām pat pie jauniem plauktiem, kuros salikt pārredzamās kastes. Un, kad tas būs izdarīts visos plauktos un nostūros, beidzot varēsim arī kārtīgi pabeigt inventarizācijas procesu.
Darba vēl ir daudz.
Anna Paula
Bloga ieraksts veikts projekta "Radi Liepāju pats" ietvaros, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.