S.O.S. - Elzas stāsts

Septembris liek par sevi manīt. Dzestrs vējš, lēni birstošas lapas, lietus no rīta līdz vakaram, jakās satuntulējušies cilvēki, arvien tukšākas ielas un tad es. Viegli iedegusi un priecīga par nesen iegūtajiem piedzīvojumiem, draugiem un zināšanām Horvātijā, projektā ar nosaukumu S.O.S. jeb Save Our Seas.

Dažas nedēļas atpakaļ e-pastā saņēmu vēstuli piedalīties mācību kursā. Izlasot informāciju es bez šaubām piekritu. Tam bija vairāki iemesli.

1. Mani vilināja atkal doties piedzīvojumos siltajās zemēs.
2. Mana interese par ekoloģisku dzīvesveidu pēdējos mēnešos bija augusi spēkā.
3. Man nebija nekāda saprašana, kā es varētu cilvēkus informēt par to, cik globāli iespaidīga ir dabas piesārņojuma problēma un kā mainīt cilvēku ikdienas izvēles.
4. Es biju sailgojusies pēc snorkelēšanas un zivtiņu vērošanas.

Dažas nedēļas vēlāk ierados vienā no Horvātijas salām ar nosaukumu Murtera, kas nākamās deviņas dienas bija projekta norises vieta un - manas mājas. Kopā ar mani projektā piedalījās brīvprātīgie no sešām dažādām valstīm, kā arī trīs latvieši - Laura, Uldis un Daina. Katram no mums bija savi iemesli, lai atrastos šeit, taču visi nospriedām, ka galvenie iemesli būšanai šeit ir interese un vēlēšanās uzzināt vairāk par jūras bioloģiju un dabas piesārņojuma problēmām.

Ceļā uz projekta norises vietu es biju skeptiska. Vairākkārt biju piedzīvojusi, ka ekoloģisti runā par globālo plastmasas piesārņojuma problēmu, bet tad stundu vēlāk dzer kafiju un ēd pusdienas no vienreizlietojamajiem plastmasas traukiem. Tomēr, pirmajā dienā satiekot sirsnīgo projekta vadītāju, un pavadot dienu ar brīvprātīgajiem, skepse zuda un radās sajūta, ka šis projekts būs pieredze, kas krietni paplašinās manas zināšanas.

Pirmā diena, galvenokārt, tika veltīta, lai iepazītu cits citu. Tika doti vairāki uzdevumi, kuri bija jāpilda kopā.
Viena no iepazīšanas spēlēm, kas man vislabāk palika atmiņā un, manuprāt, izraisīja vispozitīvākās emocijas, bija dalīšanās stāstos par katram no mums vienu sirdij tuvu vai vienkārši nepieciešamu priekšmetu. Piemēram, es iedevu savu kladi, jo nevaru iedomāties savu dzīvi bez rakstīšanas un puisis no Grieķijas man iedeva savas brilles, jo bez tām nevar redzēt. Pēc brīža klade kopā ar manu stāstu klejoja no puiša rokām pa vēl kādām rokām līdz nonāca līdz kādai horvātu meitenei. Pēc desmit minūtēm mainīšanās ar priekšmetiem beidzās un mēs apsēdāmies aplī, lai katrs pastāstītu par priekšmetu, ko turam rokās. Šāda veida uzdevums radīja smieklu vētras, jo daži stāstus nebija spējuši pareizi atstāstīt un tagad tika stāstīti aplami, kamēr citi stāsti bija ļoti nopietni un sirsnīgi.

Pēc pusdienām mēs kopā runajām par to, ko būtu varējuši darīt labāk kā komanda un vēlāk sasēdāmies aplī un viens pēc otra pastāstījām par to, kāpēc izdomājām doties uz šo projektu. Viens teikums kļuva par ilgu un dziļu dalīšanos dažādos personīgos stāstos.

Nākamās dienas mēs veltījām dažādiem neformālās izglītības uzdevumiem. Daži no tiem bija vairāk kā spēles, bet citi - sarežģīti un prasīja apjomīgu pētniecības darbu. Viens no uzdevumiem, kas man visvairāk palicis prātā ir aisberga uzdevums. Mēs sadalījāmies trīs komandās, lai meklētu informāciju par trīs lielākajām problēmām: globālo sasilšanu, pārzvejošanu (overfishing) un jūras piesārņojumu. Es izvēlējos jūras piesārņojumu. Visa diena tika veltīta pētot, analizējot, diskutējot līdz mēs nonācam pie vairākām piesārņojuma kategorijām: kanalizācijas ūdeņu piesārņojums, skaņas piesārņojums (piemēram, motorlaivas, tiltu būvēšana, piekrastes rūpnīcas), balasta ūdeņi, invazīvās sugas un, protams, atkritumi. Pēc tam, kad bijām definējuši šīs kategorijas mēs analizējām iemeslus kāpēc šīs problēmas radušās, vai ir iespējamas alternatīvas, kāpēc cilvēki ir tik destruktīvi un kā mēs varētu mainīt mentālo modeli, lai cilvēki izvēlētos citu, dabai draudzīgāku alternatīvu.

Tomēr projekts nesastāvēja tikai no prezentācijām un spēlēm. Mēs devāmies arī snorkelēt, lai ievāktu datus par zivīm tepat pludmalē desmit metru attālumā no projekta norises vietas, kā arī uz nacionālo parku Kornati. Mēs sadalījāmies komandās, kur viens no cilvēkiem filmēja, viens mērīja zivju lielumu un pārējie priecājās. Pēc snorkelēšanas grupas apsēdās pie datoriem, lai kopā meklētu redzēto zivju sugas un pierakstītu to daudzumu un garumu. Mēs nonācām pie secinājuma, ka zivis aizsargātajā teritorijā ir daudz lielākās, sugās daudzveidīgākas un draudzīgākas, jo nebaidās, ka tiks zvejotas.
Kursa beigās bija lielais fināls, kurā mums bija jānovada pašiem sava darbnīca ar sev saistošu tēmu, izmantojot mācīšanas metodes, ko pielietoja mūsu kursa vadītāji. Tēmas bija, piemēram, haizivs spuru patēriņš pārtikas nozarē un tam līdzi ejošā cietsirdība, plastmasas patēriņš ikdienas dzīvē pilsētvidē, invazīvās sugas un tml. Ideju ģenerēšana, sīka plānošana, informācijas pētīšana un visa prezentēšana bija visnotaļ satraucoša, taču deva man lielisku ieskatu par to kā vajadzētu vadīt prezentācijas. Svarīgi bija saprast, ka ja es vēlos, lai kāds klausītos un iegūtu kaut ko no manis stāstītā, tad man ir jāizdomā veids kā aizraut un iesaistīt (!!) klausītāju. Bērni nav vienīgi, kuriem neinteresē klausīties prezentācijas ar sausu informāciju.

Šis mācību kurss deva visnotaļ daudz. Daudz vairāk nekā es biju gaidījusi. Ierodoties es cerēju, ka iemācīšos kaut ko jaunu, taču kursa nobeigumā es sapratu, ka bez informācijas esmu ieguvusi arī ieskatu par to kā prezentēt savas idejas saistošā veidā.
Tālāk, protams, nepieciešams mācīties vēl, braukt uz kursiem vēl, lai paplašinātu redzes loku, sākt ar sevi un mainīt savu ikdienu un pēc iespējas vairāk informēt citus. Piemēram, uzzinot, ka vien Anglijā katru otro minūti izmet 10,000 vienreizlietojamās kafijas krūzes, kas netiek pārstrādātas es beidzot esmu pārgājusi uz termo krūzi un no rīta ejot uz darbu lūdzu, lai kafiju ielej manā krūzē. Saprotu, ka tas ir pilsētās dzīvojošās meitenes sīkums, kas neko grandiozu nemaina, tomēr uzskatu, ka vienmēr svarīgi ir maziem soļiem sākt ar sevi, mainīt savu rutīnu, lai nonāktu pie kaut kā liela!

{gallery}2017/09/SOS-Elzas{/gallery}

Elza Neimane

Projekts “Save Our Seas” rīkots "Erasmus+: Jaunatne darbībā” ietvaros un finansējumu saņem no Eiropas Savienības.