Klejošanas mācība
Viena no ekocentriskā modeļa praksēm ir klejošana. Atšķirībā no bezmērķīgas klaiņošanas, klejošana (no angļu - wandering) došanās ceļā ar nodomu, bet varbūt bez konkrēta galamērķa. Aicinājums klejot ir aicinājums pamanīt - kura vieta mani aicina. Kurš augs, kura dzīvā būtne mani uzrunā apstāties, pētīt, ieraudzīt, saņemt informāciju.
Pirms došanās klejojumos vienmēr saņemam arī drošības instrukcijas - par iespējamajiem ceļiem (bet ne pārāk daudz, lai nepazūd atklāšanas prieks), par vietējo floru un faunu (man par atvieglojumu, lāči šajos kalnos nav manīti), par to, kā rīkoties krīzes situācijās. Katram tiek iedota arī svilpe un pamācīts, ka, ja nokļūstam situācijā, kad nepieciešama palīdzība, svilpjam trīs reizes. Ja kāds neatgriežas 30 minūtes pēc norunātā laika, sākas meklēšanas un glābšanas process. Šo dienu laikā neviens nav izmantojis svilpi vai sevi kā savainojis. Muskuļi gan norāda uz manu ikdienas mazkustīgumu.
Klejojumos dodamies katru dienu. Pirmajā es paliku uz ceļa, tas ir tik pasakaini skaists! Nelielā ceļa čūska, kas vijas starp sniegotiem galniem, ved mani uz priekšu, uz priekšu. Pats ceļš ir mani iesūcis, lēnām tas iesūc arī domas, kas ikdienā kā bišu spiets zum un san, un reizēm pat nespēju izšķirt, pie kuras domas pirmās ķerties klāt. Pēc pusstundas, stundas jau palicis tikai ceļš un mani soļi. Un sals, kas patīkami kniebj vaigos. Katrā klejojumā esmu aicināta atklāt citu debesu virzienu - gan dabā, gan arī sevī. Tas palīdz saprast, kas ir mani iekšējie “sargi”, kādiem veciem paterniem es sekoju, un kādi ir mani pašas resursi, lai tiktu galā gan ar iekšējiem, gan ārējiem izaicinājumiem.
Mani īpaši uzrunā jautājums, kuru esam aicināti jautāt skaļi. Ja atrodam kādu dabas elementu, vietu, ainu, kas mūs īpaši uzrunā, es nejautāju - ko tas nozīmē? Jo tas mani atkal aizved pie manām domām, mēģinot izkalkulēt atbildi. Protams, simboli un asociācijas ir lielisks palīgs, tos regulāri izmantoju, vadot refleksiju pēc aktivitātēm. Tomēr ekocentrisms piedāvā dabu nevis izmantot (atbilžu meklēšanā, terapijā, atpūtā, izklaidē u.tml.), bet redzēt to kā līdzvērtīgu būtni. Līdz ar to šajā gadījumā jautājums, ko nesu līdzi savos klejojumos, ir - ko tu man ar to vēlies pateikt? Tādā veidā es atveru savas maņas un mēģinu sadzirdēt atbildi no apkārtējiem resursiem. Jā, atbilde var atnākt domu procesā, bet informācija var atnākt arī caur manām maņām, caur ķermeņa sajūtām vai emocijām, vai arī caur manu iztēli.
Reizēm tā ir vienkārši pastaiga. Un arī to es ļoti novērtēju. Iespēja ķermenim izkustēties, jo tas nav radīts tik ilgai un biežai sēdēšanai, galvai atpūsties, ļaut skābeklim apciemot visas manas šūnas. Bet reizēm, ja es atsaucos aicinājumam, vienkāršā pastaiga var izvērsties par bagātu pieredzi, kurā satieku sevi kā dabas daļu, savus resursus, savas iekšējās upes un satrunējušos kokus, jaunos dzinumus un trakas putnu balsis, ko vēl jāmācās izšķirt.
Šīs sevis iepazīšanas pieredzes novēlu ikvienam. It sevišķi jauniešiem, kuriem aktuāli savas identitātes meklējumi. Cik gan mēs visi būtu veselāki, ja sevi meklētu dabā, nevis soctīklos, trendos un novecojušās sistēmās. Kā šo pieredzi ienest jauniešiem ieslodzījumā, kur daba šķiet kas tāls un nesasniedzams? Šo jautājumu vēl pētu, bet jāsaka, ka pērnās lapas man šo to pačukstējušas priekšā.
Linda, jaunatnes darbiniece un klejotāja
Projekts “Re-wild” tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmu Erasmus Plus, kuru Rumānijā administrē Valsts aģentūra Kopienas programmām izglītības un profesionālās izglītības jomā, atbalstu. Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.