Pirmie iespaidi Gruzijā

Šobrīd Gruzijas pilsētā Rustavi atrodos jau 2 nedēļas. No vienas puses laiks skrien vēja spārniem un neticās ka tik daudz paveikts un tik daudz emociju piedzīvots vien 2 nedēļu laikā. Taču no otras puses Rustavi jau liekas kā mājas un mani dzīvokļa biedri - kā otrā ģimene.

Ko tad es šeit īsti daru? Es strādāju organizācijā International Scout Centre Rustavi un šobrīd mēs plānojam un gatavojamies skautu skolas atvēršanai, kas būs 2. oktobrī. Brīvajā laikā es pavadu laiku kopā ar saviem dzīvokļa biedriem un jauniepazītajiem draugiem. Mēs parasti gatavojam pusdienas vai vakariņas  kopā, braucam uz Tbilisi, dodamies izklaidēties, kāpjam kalnos.

Pirmās divas bildes ir no dienas, kad mēs devāmies apskatīt Tbilisi. Pirmajā bildē redzama Svētās Trīsvienības katedrāle, bet otrajā bildē - populāra izklaides vieta, ko sauc par Fabriku. Tajā var gan paēst, gan iedzert kādu kokteili, gan vienkārši sēdēt ārā pie galdiņiem un runāt ar saviem draugiem.

Tālāk ir bilde no mūsu kāpiena kalnā. Šis kalns atrodas tepat Rustavi, un ja reiz tas ir tik tuvu, kādēļ gan tur neuzkāpt. Taču Rustavi pilsēta atrodas tuksnesī un mēs izvēlējāmies kāpt šajā kalnā dienā, kad āra temperatūra bija 29 grādi. Kāpiens bija ļoti grūts tādā karstumā, taču skats no kalna virsotnes bija tā vērts.

Noslēdzošā bilde tapa, kad mēs visi kopā gatavojām vakariņas pie mūsu drauga Samuela, kurš arī ir brīvprātīgais un dzīvo Tbilisi. Pirms vakariņu gatavošanas mēs vēl devāmies nelielā pastaigā pa Tbilisi, tādēļ atpakaļ dzīvoklī bijām vēlu un vakariņas ēdām 00:00 naktī. Tās ir vēlākās vakariņas, kādas es jebkad esmu ēdusi, bet mums bija ļoti jautri kopā un pasmējāmies arī par to, ka tik vēlu ēdam.

Pirms es devos šajā piedzīvojumā, es uztraucos, ka man būs grūti iekļauties un atrast kontaktu ar cilvēkiem. Taču mani dzīvokļa biedri ir brīnišķīgi un mēs kopā esam satikuši tik daudz jaunus cilvēkus, kuri nu ir mūsu draugi. Visi ir ļoti jauki un atvērti jaunām draudzībām un neaizmirstamiem piedzīvojumiem.

Arī paši gruzīņi ir ļoti jauki un viesmīlīgi. Gan pārdevēji veikalos, gan taksisti, gan uz ielas netīši satikti garāmgājēji. Kad viņi saprot, ka es nemāku vēl runāt gruzīniski, ir daudz cilvēki, kas saprot gan angļu valodu, gan krievu valodu. Es jau varu teikt, ka iedraudzējos ar pārdevēju no hačapurī ceptuves, jo ar viņu mēs parasti parunājam krieviski par to, ko es šeit daru, cik ilgi dzīvošu šeit un vispār par dzīvi kopumā.

Gruzijas laikapstākļi ir brīnišķīgi un man ir iespēja ilgāk izbaudīt vasaru. Un tā kā man īpaši nepatīk ziema, no vietējiem jau noskaidroju, ka sniegs šeit uzsnieg ļoti reti. Tāpēc esmu laimīga, ka zemākā temperatūra, ko šajā ziemā piedzīvošu, būs vien -5 grādi. Protams, kalnos ir aukstāks.

Es šeit esmu tikai 2 pilnas nedēļas, drīz jau būs 3. nedēļa šeit, bet jau tagad es nevaru iedomāties kā būs šķirties no šiem cilvēkiem, vairāk nesatikt viņus tik bieži, un vairs nedzīvot kopā ar saviem dzīvokļa biedriem. Manuprāt, es jau tagad varu teikt, ka esmu ieguvusi draugus ar kuriem uzturēšu kontaktu vienalga kurā pasaules malā mēs atrastos.

Katrīna Graudiņa

Projekts "Baltic-Caucasus Solidarity" tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmu “Eiropas Solidaritātes Korpuss”, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu. Raksts atspoguļo tikai autores viedokli.