Par humānākiem cietumiem

Viens nav racējs. Protams, arī individuāli mēs varam darīt varenas lietas, tomēr lielāka ietekme ir tad, ja darbojamies kopā. Tā ir arī iespēja mācīties no citiem skatpunktiem un izmēģināt jaunas pieejas. Tādēļ ļoti priecājos, kad “Radi Vidi Pats” saņēma e-pastu no lietuviešu kolēģiem, no biedrības “Prirašytos rankos” (Aprakstītās rokas), kas arī darbojas ieslodzījuma vietās. 

Pagājušajā rudenī uzņēmām pie sevis lietuviešu un zviedru kolēģus, lai dalītos savā pieredzē. Pēc vairākiem mēnešiem devāmies vizītē pie zviedriem. Un šomēnes bija iespēja braukt uz Viļņu un uzzināt par viņu aktivitātēm ieslodzījuma vietā un ārpus tās. No Latvijas mēs bijām divi pārstāvji - es, Linda, kas jau 8 gadus kā brīvprātīgā darbojos Liepājas cietumā. Un, tā kā mums ļoti patīk sadarboties, līdzi uzaicināju Kristiānu, kurš strādā Jelgavas cietuma Resocializācijas daļā. 

“Prirašytos rankos” īstenībā dara to, ko Latvijā dara Ieslodzījumu vietu pārvalde – organizē brīvprātīgo kustību visā valstī. Viņiem ir aptuveni 80 aktīvi brīvprātīgie, bet mācības beiguši un kopuma cietumos strādājuši vairāki simti brīvprātīgo! Zinot, kāds darbs ir piesaistīt, iesaistīt un uzturēt motivāciju brīvprātīgajiem, šis ir patiešām iespaidīgs cipars. 

Interesanti, ka biedrības ofisa telpas ir bijušajā Lukišķu cietuma ēkā. Šis milzīgais cietums beidza pastāvēt 2019. gadā, un drīz vien tur sāka darboties mākslinieki, parādījās bāri, ierakstu studijas un mēģinājumu telpas, sāka norisināties koncerti, tika veidotas rezidences. Milzīgais ēku komplekss ir arī medusmaize kino jomai – tur uzņemtas vairākas filmas, tai skaitā “Stranger Things” 5. sezona. Un bijušā cietuma gaiteņos var atrast arī dažādu biedrību nosaukumus. Mūsu ciemošanās sākās ar gida vadītu ekskursiju Lukišķu cietumā, uzzinājām ne tikai cietuma vēsturi, kas diezgan spēcīgi atainoja arī Lietuvas vēsturi pēdējo 100 gadu laikā, bet arī kādas pārmaiņas piedzīvojusi Lietuvas ieslodzījumu sistēmā. 

Ļoti noderīga pieredze bija arī vizīte uz Viļņas cietumu. Tur satikām cietuma darbiniekus un arī ieslodzītos puišus, kuri stāstīja, ka ļoti novērtē brīvprātīgo vizītes un prasmes, ko viņi piedāvā apgūt. Tāpat arī apskatījām jaunāko cietuma nodaļu, kur ieslodzītie var arī apgūt dažādas darbam nepieciešamas prasmes un arī iegūt amatu nelielajā šūšanas cehā, kokapstrādē vai veikt citus, vienkāršākus darbus. Noslēgumā piedalījāmies brīvprātīgo rīkotā angļu valodas pulciņa nodarbībā. 

Tāpat vizītes laikā satikām lietuviešu brīvprātīgos, parunājām par viņu pieredzi dažādos valsts ciretumos. Pieredzējām arī nodarbību Lukišķu cietuma kamerā, kas izveidota, lai skolēniem un arī citām sabiedrības grupām būtu iespēja uzzināt ieslodzīto cilvēku stāstus - kas viņus novedis līdz nozieguma izdarīšanai un kāda dzīve viņus sagaida pēc ieslodzījuma. Tas savukārt rosina diskusijas par sabiedrības ietekmi uz šiem procesiem. Apciemojām ar Lietuvas Probācijas dienesta Viļņas nodaļu, kur uzzinājām par daudzveidīgajām atveseļošanās un izaugsmes programmām, kas tiek piedāvātas Probācijas klientiem. Viena no vērtīgākajām aktivitātēm bija Naomi Ensas (Naomi Enns) vadītā nodarbība. Naomi ir Traumas pētniece un Dialoga un konfliktu pārveidošanas centra direktore LCC Starptautiskajā universitātē (Klaipēdā). Viņas nodarbībā mācījāmies, kā strādāt ar cilvēkiem, ņemot vērā viņu traumu pieredzi. Šī, protams, ir liela tēma, un viena diena nav pietiekama, lai to apgūtu, bet visi dalībnieki atzina, ka šīs prasmes mūsu darbā ir ļoti nozīmīgas. Vizītes noslēgumā devāmies uz Okupācijas un brīvības cīņu muzeju. 

Pēc Okupācijas muzeja sajutos pilna. Pat pārpilna. Nespēju pat sakarīgi parunāt. It kā cietumi ir mana tēma jau vairāk kā 8 gadus, bet šīs dienas bija tik intensīvas, ka es vairs nevarēju ne domas sakārtot, ko jaunu vairs uztvert. Muzejā lasīju aprakstus un sapratu, ka tie vārdi vairs nenāk manī. Pārāk daudz emociju un pārdomu. Tas man lika aizdomāties par savu emocionālo kapacitāti strādāt ar cilvēkiem ieslodzījumā.

Lietuvieši piedāvāja bagātīgu pieredzi. Bet nevar nepieminēt arī kolēģus no Zviedrijas orgnaizācijas Fryshusset, kuru darbs ir sarunas gan ar nepilngadīgajiem, gan ar pilngadīgajiem ieslodzītajiem. Viņu stāsti mūs nošokēja gan ar to, cik Stokholmā ir augsta kriminālo grupējumu aktivitāte, gan ar to, kā šajās aktivitātēs tiek savervēti bērni. Tāpat izbrīnīja Zviedrijas valdības reakcija uz šo - izveidot cietumu nodaļas trīspadsmit gadus veciem bērniem, lai arī pasaules pieredze rāda, ka izolēšana un bērnu ieslodzīšana problēmas tikai spēcina, nevis risina. It kā saskaramies ar atšķirīgām problēmām - Zviedrijā ir augsts kriminālo grupējumu noziegumu līmenis, bet viņiem nav pēcpadomju mantotās “kastu sistēmas” ieslodzījumā. Tomēr mūsu darbs, neatkarīgi no tā, vai algots vai brīvprātīgs, balstās līdzīgās vērtībās - drošība, empātija, iekļaušana, izaugsmes iespējas. 

 Palūdzu arī Kristiānu dalīties iespaidos. Viņš saka:

“Ir žogs. Ir cilvēki. Ir cilvēki abās pusēs žogam. Apmeklējot Okupācijas un brīvības cīņas muzeju un dzirdot gida stāstījumu, redzot telpas, apskatot piemiņas priekšmetus, rodas jautājums - vai tiešām tie bija cilvēki, kas izplatīja to visu šausmīgo ļaunumu, kurš jūtams muzeja pagraba gaiteņa gaisā? Neviļus rodas arī jautājums, kā cilvēkiem iekšpus žoga izdevās saglabāt savu cilvēcīgo būtību. Iespaidu atstāja arī bijušā Lukišķu cietuma apmeklēšana, kas mūsdienās tiek izmantots kā starta platforma daudzām radošām iniciatīvām un iespēja ideju realizēšanai. Un tad ir tādi brīvprātīgie no “Prirašytos rankos”, kuri ar savu aktīvo darbību dodas uz cietumiem, dalās ar savām spējām, atbalstu, dažāda veida nodarbībām. Un tas viss, lai palīdzētu cilvēkiem viņpus žoga palikt par cilvēkiem. Šie organizācijas pārstāvji ir fantastiski cilvēki! Sarunās ar brīvprātigajiem, kā arī pateioties Naomi nodarbībai, guvu idejas, kā pilnveidot arī mūsu brīvprātīgo darbu, kā uzlabot darbu ar ieslodzītajiem, lai viņi brīvībā atgrieztos gatavāki iekļauties sabiedrībā.”

Lieliskākā šī stāsta daļa ir tā, ka tas vēl nebeidzas. Lai arī projekts “Networking and Training Opportunities for More Humane Prisons” (Humānāki cietumi: sadarbība un izaugsmes iespējas) ir noslēdzies, jau speram pirmos soļus jaunā sadarbībā ar šiem pašiem lietuviešu un zviedru partneriem. Šajā projektā izpētījām jau esošās prakses, sapratām, kas strādā labi un kas katram no mums nepieciešams, lai uzlabotu savu darbu ar jauniešiem ieslodzījumā un probācijā. Jaunajā projektā strādāsim pie šīm nepieciešamībām. Drīz ziņosim arī par to. Līdz tam - lai mums visiem cilvēcīgāks un mierīgāks pavasaris! 

 

Linda

Šī publikācija ir izstrādāta ar Ziemeļvalstu Ministru padomes finansiālu atbalstu. Par šīs publikācijas saturu atbildīgi ir tikai šī projekta koordinatori, un tas ne vienmēr atspoguļo Ziemeļvalstu Ministru padomes viedokli vai politiku.