Kontrasts

Fonta izmērs

Neplānotie 9 mēneši Gruzijā.

Sveiks, lasītāj! Mani sauc Kaspars. Tā kā nedēļu esmu jau atpakaļ mājās, Latvijā, šis ir mans trešais un pēdējais raksts par saviem piedzīvojumiem Gruzijā. Pastāstīšu par saviem iespaidiem, emocijām un paveikto.
Tas viss sākās pavisam negaidīti. Pagājušā gada Augustā, kādas divas nedēļas pirms sava avioreisa uz Gruziju, negaidīti uzzināju par šo iespēju būt brīvprātīgajam un darboties Eiropas Savienības programmas ietvaros. Pieņēmu šo izaicinājumu, tā īsti nemaz neapsverot visus plusus un mīnusus.
„Ko tad es tur darīšu?” vaicāju sev, „Vai vispār izturēšu?”. Pēc kāda laiciņa šos jautājumus nomainīja kas konkrētāks. Izplānoju ko tieši tur darīšu: mācīšu angļu valodu, atradīšu ģitāru un mācīšu to, kā arī mācīšu kulinārijas prasmes.


Plāns bija, vajadzēja sākt. Nezinu kāpēc fortūna nospēlēja savu, un gadā kurā Ozurgeti pilsētā dzīvoju es, vajadzēja rēķināties ar ne pārāk aktīviem brīvprātīgajiem (ar dažiem izņēmumiem, protams). Tāpēc jau pašā sākumā izlēmu, ka savas aktivitātes vadīšu pats, nepaļaujoties uz apkārtējo palīdzību.
Jau pašā sākumā izbrīnīja fakts, ka uz manām angļu valodas stundām bija pieteikušies teju vai desmit cilvēku. Neko tamlīdzīgu nebiju darījis, tāpēc, protams, ka bija zināms stresiņš, taču, pateicoties, labiem materiālu avotiem un manai harizmatiskajai dabai, izdevās izveidot visnotaļ interesantas lekcijas, ar pašu stundentu iesaistīšanos (vienvārdsakot – interaktīvi).
Jutos stabili, tā it kā varētu darīt to visu atlikušo gadu. Bet kādā jaukā dienā satikām Ozurgeti kultūras departamenta vadītāju. Tā nu arī pēc mēnešiem četriem, pieciem, tiku pie ģitāras un beidzot varēju uzsākt ģitārspēles nodarbības, klāt arī nāca Folkmūzikas dziedāšanas klase, kurā piedalījāmies kopā ar vietējiem dziedoņiem, kā arī idejas uzsākt teātra projektus vietējajās skolās (šajā brīdī kaut kā par to kulināriju tā arī piemirsu, taču uzturēju „siltas” kulinārās prasmes visu projekta laiku, jo, pēc izglītības, esmu pavārs).
Lai nu kā, darba jau bija tik daudz, ka nācās pilnīgi angļu valodas skolotāja grožus nodot poļu kolēģa rokās. Tā nu varēju simtprocentīgi pievērsties kultūras un mūzikas dzīvei – lauciņam, kas man šeit interesēja visvairāk. Jau iepriekšējā rakstā paspēju to aprakstīt.
Ja godīgi, tad vislabākie kontakti, noteikti bija ar vietējās organizācijas darbiniekiem, vietējiem cilvēkiem, kā arī „Peace Corps” brīvprātīgajiem, kuri savā pulciņā mani uzņēma gluži kā savējo. (Ar vienu no Peace Corps brīvprātīgajām pat ir izveidojušās nopietnas romantiskas attiecības). Jā - pašam šokējoši. Pat sapņos nebiju domājis, ka satikšu savu meiteni šeit. Lai nu kā būtu, jau kaļam nākotnes plānus kopā – un par to daļēji esmu pateicīgs iespējai būt Gruzijā un visiem tiem, kas man palīdzēja to realizēt.
Patiess prieks par to, ka spēju apceļot Gruzijas skaistās dabas vietas un smelties iedvesmu, iespaidus, jo zeme, no kuras nāku, ir pavisam plakana. Un tagad ir dīvaini, tie kalni, ko redzēju, jūtu, ka mūžīgi paliks iespiedušies manā sirdī. Jo, kā dzirdēju, par kalniem fantastiskāki var būt tikai kalni.
Ja Ozurgeti nakts dzīve un atpūtas iespējas nav vienas no tām labākajām, tad šo sapratu kā iespēju iemācīties, piemēram, dažādas kāršu, galda spēles kopā ar draugiem, jo, vismaz man, garlaicīgi nebija un vienmēr atradām iespēju pavadīt brīvo laiku, ja tā būtu kopā sanākšana uz spēļu vai diskusiju vakariem, vai arī spēle biljarda klubā, ko kādu laiciņu pirms manas prombraukšanas atvēra vietējais uzņēmējs.
Nevaru nepieminēt sirsnību, ko nepārtraukti jutu no savas uzņēmējorganizācijas, vai tā būtu vadītāja, kura sniedza atbalstu projektu izstrādē, koordinatore, kura mācīja man gruzīnu valodu, organizācijas vadītājs, kurš sniedza palīdzību saimnieciskās dabas jautājumos, vai arī mans mentors, ar kuru vienkārši bija patīkami parunāties par jebko.
VIŅIEM ARĪ VISLIELĀKAIS PALDIES! <3
Profesionālā jomā tas, kas atstāja visvairāk emociju un atmiņu, noteikti bija ģitārspēles stundas, kuras vadīju divas reizes nedēļā. Lielākā daļa bērnu, kas nāca mācīties spēlēt ģitāru, nemaz nebija pratuši izvilināt kādu skaņu no šī instrumenta pavisam. Tāpēc bija vēl jo lielāks gandarījums pirms aizbraukšanas jau spēt kopā izpildīt vienu, divas dziesmas.
Arī leļļu teātra izrāde, ko sagatavoju kopā ar brīprātīgajām no Polijas – Kašu un Moniku, atstāja atmiņā pozitīvas emocijas, jo strādāju ar vēl mazākiem bērniem, un tas veicās pat vēl jautrāk un produktīvāk.
Par Gruzīnu bērniem varu teikt, ka viņi ir ļoti atvērti. Ja pirmajā mirklī var šķist, ka kultūra šajā valstī spēlē citādākas „melodijas” kā Latvijā, tad bērni pavisam noteikti ir tie, kuri tevi uzklausīs un vēlēsies mācīties, lai sev paņemtu ko pavisam atšķirīgu no ikdienas – kaut ko sev jaunu. Tas arī radīja šo patīkamo vidi mācībām – skolēnu un (paša kā) skolotāja harizma un zinību slāpes.
Kopsummā gāja ļoti raibi – kā jau tas dzīvē pierasts. Bija vilšanās par ko neizdevušos, taču tas prieks par mazajiem triumfiem noteikti atsvēra visu negatīvo, ko gadījās piedzīvot un kopumā izsecināju, ka nav vērts tik ļoti iespringt pārmērīgās pārdomās, bet nepieciešams pieņemt nākamo izaicinājumu un ar svaigiem spēkiem doties tam pretim.
Kā jūtos šobrīd? Apmierināts ar paveikto un projektu kopsummā. Un turklāt – jau pēc mēneša došos pāri okeānam, lai uzsāktu kopdzīvi ar savu draudzeni. Un esmu saviļņots. Tā lūk!
Milzīgs Paldies EBD programmai!!
Arī Tev, lasītāj, paldies par uzmanību!
Ar cieņu un no sirds,
Kaspars Putro
Tukumā, 2017.g. jūnijā

Projekts "European House in Guria: Extended" tika finansēts ar Eiropas Komisijas “Erasmus+: Jaunatne darbībā”, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.