Mainot skatuves Itālijā

Oktobra sākumā latviešu grupiņa devās uz jaunatnes darbinieku mācībām Rimini, Itālijā, kur apguva dažādas teātra metodes, ko var izmantot darbā ar jauniešiem. Dalībnieku atsauksmes par pieredzi vari lasīt zemāk.

Ilze:

Darbs ar jauniešiem vienmēr ir nedaudz izaicinošs, un, pat ja izdodas nodibināt labu kontaktu, ir jāiegulda krietni enerģijas resursi, lai noturētu viņu uzmanību un interesi. Līdz ar to šī projekta viens no vislielākajiem devumiem ir milzum lielais klāsts ar aktivitātēm, metodēm un instrumentiem, ar ko doties „cīņā par jauno paaudzi”. Ikvienam no mums, cilvēkiem, kas ikdienā strādā ar jauniešiem, šī projekta ietvaros bija jāiejūtas jauniešu ādā un jāizdzīvo visdažādāko pieredzi, jāatrod savas atslēgas un „bagāža”, ko pārvest mājās. Laikam lielākais gandarījums ir par dažādību – varu uzreiz nosaukt, piemēram, trīs elementāras metodes, ko izmantot ikdienas darbā, veidojot dzīvās skulptūras, vienlaikus atrisinot reizēm tik sensitīvo jautājumu, kā lai pieskaras otram, vai es vispār drīkstu un varu pieskarties otram..? No otras puses, esmu atradusi konkrētu metodi, kā strādāt ar tekstpratības izaicinājumiem, pārradot informāciju vizuālā, audiālā vai teatrālā (ķermeniskā) izteiksmes formā. Šis projekts viennozīmīgi ir devis daudz plašāku izpratni par to, ka teātris ir DARBĪBAS DIMENSIJA un vienlaikus tā ir atslēga uz BRĪVĪBU, aicinot būt vērīgiem, iejūtīgiem, empātiskiem un vienlaikus sociāli aktīviem un uzdrošināties PAUST SKAĻI to, par ko nedrīkst klusēt. Teju ikviens no projekta dalībniekiem dalījās arī savā individuālajā pieredzē, kopīgi izveidojot rīku un metožu kartotēku, kas piedāvā sajust sevi, savu ķermeni, savas iespējas paust savu viedokli, runāt par personiskajām robežām un varas dinamiku ikvienās attiecībās – vienalga, vai tā ir draugu, pāra, ģimenes vai sabiedrības attiecību dinamika. Jauniešiem pieder nākotnes balss un ir fantastiski jau laikus rosināt viņus domāt par savu personisko atbildību un ieguldījumu kā sevis, tā sabiedrības notiekošo procesu iepazīšanā un attīstībā. Šis projekts ir platforma, kurā caur skatuvi piedzīvot pārmaiņas!

Anna Paula un Andis:

Tā kā mūsu darbība ārpus projekta ir saistīta ar kultūrvietas un kopienas sajūtas veidošanu lauku reģionā, mūs šajā projektā visvairāk uzrunāja metodes, caur kurām satikt cilvēkus, sākt sarunu par kādu tēmu, atrast domubiedrus un palīdzēt mums savstarpēji mijiedarboties. Programmā būtiska daļa bija paredzēta metodēm tieši no teātra pasaules, piemēram, imersīvā vai attēlu teātra, tāpēc pirms projekta bažījāmies, cik ļoti varēsim tās pielietot, jo mūsu ikdiena ne vienmēr ir saistīta ar teātra jomu, taču izrādījās, ka šīs spēles un aktivitātes, kas radušās teātra pasaulē, nemaz neprasa priekšzināšanas aktierspēlē vai teātra jomā. Mums ir arī ļoti paveicies ar pārējiem projekta dalībniekiem - te ir ne tikai jaunatnes darbinieki (kuri, starp citu, no galvas citē Eiropas jaunatnes stratēģiju), bet arī cilvēki, kas ar jauniešiem sastopas, piemēram, komiķa, psihologa, mūziķa, deju skolotāja un animatora darbā. Tas bija īpaši būtiski tāpēc, ka viena no projekta dienām bija organizēta brīvā mikrofona formātā un dienas jēgpilnība bija ārkārtīgi atkarīga no tā, ko piedāvāt var dalībnieki. Kā noprotams, diena izvērtās ārkārtīgi piepildīta. Savā nodarbībā mēs aicinājām visus iepazīt citam citu darbības jomas un padalījāmies ar nelielu ieskatu tajā, kā iesildāmies pirms improvizācijas teātra mēģinājumiem.

Iveta:

Esmu patīkami pārsteigta par radošumu, ko var izveidot kopà ar citiem dalībniekiem. Anna dalījās ar metodi, kā izmantot telpu, lai iedzīvinātu to ar deju.
Jā, apkārtējā vide var iedvesmot uz priekšnesumiem, kas priecēja ne tikai pašus, bet arî garāmgājējus, jo daļa notika ārpus màcību telpām - trepes, balkons, logi… lifts! Tas viss var iedvesmot uz interesantu piedzīvojumu! ✨ Ar apgūtajām metodēm dalīšos ar kolēģiem, kuriem ķermenis un kustība ir pamatinstruments kontakta izveidošanai ar bērniem. Un deja viennozīmīgi strādā!

 

Projekts "Changing Stages: empowering youth participation through participatory theatre" tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmas Erasmus Plus atbalstu. Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.