Mainīgās realitātes: Bila Plotkina ekocentriskais cilvēka attīstības modelis darbā ar jaunatni
Kopš atklāju Bila Plotkina ekocentrisko cilvēka attīstības modeli, mana realitātes uztvere ir pārgājusi jaunā dimensijā. Tagad, kad man ir dziļāka izpratne par to, kas notiek manī - manā prātā, ķermenī un garā -, es varu sākt saprast, kas notiek citos.
Patiesi fascinējoši šajā modelī ir tas, ka tad, kad es apzinos, kas notiek manī, es varu vieglāk noteikt, kur šajā sistēmā varētu atrasties citi. Darbā ar jaunatni tas var kalpot kā vērtīgs instruments, lai noteiktu, kā sākt strādāt ar cilvēku. Izprotot viņu pašreizējo vietu viņu unikālajā personīgajā un garīgajā ceļojumā, es varu piedāvāt pielāgotāku atbalstu. Ir skaidrs, ka, lai efektīvi piemērotu šo modeli, vispirms tas ir jāsaprot un jāievieš individuālā līmenī. Bet, tiklīdz tu to apgūsi, apsolu, atpakaļceļa vairs nebūs. Pārveidošanās ir neatgriezeniska un gandarījuma pilna.
Reizēm mums šķiet, ka mēs cenšamies darīt visu, lai palīdzētu jauniešiem, kuri jūtas neapmierināti un nomaldījušies pasaulē. Viņi jūtas pazaudējušies, viņiem trūkst virziena, viņi seko draugu kompānijai, bet jūt, ka ir atšķirīgi, varbūt pat salauzti, viņi vēlas sasniegt ko jaunu, bet nav pārliecināti, vai kas tāds vispār pastāv. Iespējams, tu jau esai saskāries ar šādu scenāriju. Varbūt tu pats esi pat piedzīvojis šīs emocijas pagātnē vai patlaban strādā ar jauniešiem šādās situācijās. Iedomājies, ka tev ir modelis, kas palīdz izprast konkrētu dzīves posmu un ar to saistītās vajadzības. Iedomājies rīku, kas jaunieti novieto kartē, skaidri iezīmējot uzdevumus, kas viņam jārisina, pirms viņš var pāriet nākamajā posmā. Tieši to piedāvā Bila Plotkina izstrādātais cilvēka attīstības modelis.
Kad studēju psiholoģiju, mans mīļākais priekšmets bija attīstības psiholoģija. Mēs pētījām tādu pamatlicēju kā Piažē teorijas, un mani aizrāva bērnu izaugsmes posmi - kad viņi sāk rāpot, kad sāk runāt. Savā pieaugušā dzīves ceļā es bieži esmu izjutusi satraucošu vēlmi virzīties uz priekšu, atklāt vairāk, piedzīvot vairāk un pilnībā izbaudīt pašreizējo brīdi. Reizēm jutu, ka manī kaut kas mainās, it kā es kāptu uz jauna pakāpiena metaforiskajās dzīves kāpnēs. Katrs jauns pakāpiens nesa jaunas atziņas: jaunu perspektīvu, jaunu identitāti, citus mērķus un alternatīvas pieejas izaicinājumiem. Tas bija kaut kas smalks, bet spēcīgs, gandrīz nedefinējams. Es nekad to īsti nesapratu, līdz nonācu pie Plotkina modeļa. Tajā dienā, kad pirmo reizi ar to saskāros Erasmus+ projekta laikā, es nespēju savaldīt asaras. Tas bija spontāns emociju izvirdums, kas nāca no patiesa sirds dziļuma. Tā bija intensīva, dziļa atziņa, it kā mana dvēsele pirmo reizi būtu patiesi ieraudzīta.
Kopš tās dienas mana zinātkāre par šo modeli ir tikai augusi. Kas manī radīja tik spēcīgu rezonansi? Piedaloties projektā “Why did deer cross the road”, man bija iespēja izpētīt šo modeli vēl dziļāk, iesaistoties dažās no ieteiktajām praksēm, piemēram, klaiņojot dabā un izmantojot Padomes ceļa metodi (A Way Of Council). Atkal saikne ar sevi un apkārtējo pasauli kļuva ārkārtīgi skaidra. Tas tikai nostiprināja manu pārliecību, ka esmu atklājusi spēcīgu transformācijas instrumentu. Tieši tāpēc uzskatu, ka šis modelis varētu būt neticami vērtīgs darbā ar jauniešiem, bet vispirms: iemācieties to pielietot pats sev.
Gloria
Šis jaunatnes darbinieku mobilitātes projekts tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmu Erasmus Plus, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu. Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.
