Lindas miera kultūras meklējumi pie Olimpa kalna

Man bija iespēja doties uz Grieķiju profesionālās izaugsmes pieredzē. Un tas bija brīnišķīgi. Es vēlējos sociālajos tīklos ielikt dažus foto. Bet baidījos. Baidījos no tā, ka kāds pārmetīs - kādēļ es šajos laikos ceļoju un pakļauju ne tikai sevi, bet arī citus riskam. Vai arī - kādēļ es tajās bildēs esmu maskā svaigā gaisā, tas taču ir galīgi stulbi. Un bailes nevis no komentāriem, bet no tā, ka komentētāji varētu būt paši tuvākie - ģimene, kolēģi. Ar šādām bailēm dzīvoju jau kādu laiku, un tās ir daudz spēcīgākas nekā bailes no tā, ka vīrusa dēļ manas plaušas varētu saiet putrā, vai no tā, ka mana priviliģētā brīvība nosmaks neizsekojamajos ierobežojumos.

“Linda, nomierinies!” - šie tuvākie droši vien teiktu par manām bailēm. Tas viss ir manā galvā. Varbūt, bet ir. Un tas nepazudīs līdz ar slimnīcu iztukšošanos, ierobežojumu mazināšanu un publisku pasākumu atsākšanos. Kādēļ? Jo tas neparādījās 2020. gada pavasarī. Pandēmijas situācija tikai un vienīgi ir akcentējusi un izcēlusi to, ko esam piekopuši, atļāvuši līdz šim. Gan zemu veselības sistēmas stāvokli, gan neveselīgu komunikāciju vienam pret otru. Arī pret tuvākajiem. Visbiežāk jau pret tuvākajiem.
Varbūt tieši tādēļ ļoti priecājos uzzināt, ka kolēģis strādā pie projekta ar mērķi veicināt miera kultūru organizācijās. Lai ko tas arī nozīmētu - miera kultūra, prieks, ka beidzot veltīsim enerģiju paši sev, savai labsajūtai, savstarpējai komunikācijai, varbūt arī sevis sakārtošanai. Ņemot vērā, ka līdz šim tik daudz esam darījuši kopienas labā, jauniešu labā, citu organizāciju labā, mūsu pašu biedrības iekšiene nereti paliek otrajā plānā. Bet kā ir ar tām gaisa padeves maskām lidmašīnās - pirms palīdzi citam, palīdzi sev.

Miera kultūra nav stāvoklis vai situācija, tā nav kara neesamība vai arī kaut kas tik vienkāršots (un tajā pašā laikā neiespējams) kā visu dzīvu būtņu draudzība. Visas četras mācību dienas Grieķijā es mēģināju noķert, kas tad īsti tas ir, jo neviens definīcijas priekšā nelasīja. Atbilde nāca fragmentāri ar viegliem atklāsmes mirkļiem un iekšēju pretestību saistībā ar ierastiem paradumiem. Miera kultūra ir process - apzināts, cilvēku (manis, katra paša, ne tikai izglītotāju) vadīts. Un šis process, lai arī cieši saistīts ar komunikāciju, kas bija mana sākotnējā izpratne, padziļināti lūkojas mūsu vajadzībās. Ko mūsu emocijas, mūsu vēlmes patiesībā atklāj par mūsu neapmierinātajām vajadzībām? Vai mēs mākam tās atpazīt? Vai mēs mākam iztulkot savas izjūtas? Un tikai tad - vai mēs mākam nokomunicēt savas atpazītās vajadzības citiem? Nav nekāda Ķīnas ābece, vai ne? Jau zināmi termini, dzirdēti jautājumi. Un tomēr - vai to, kas notiek mums apkārt, vai to, kas notiek mūsu darba vietās, kas notiek aktīvistu un pārmaiņu veicēju vidū, to, kas notiek mūsos pašos - vai to var saukt par mieru? Patiesi priecājos par katru, kurš var atbildēt ar - jā.

Man bija sajūta, ka viss šis jau kaut kur peld gaisā, it kā to visu jau zinu, bet tajā pašā laikā neapzinos. Līdz ar to ar kolēģiem no Nīderlandes, Lielbritānijas, Grieķijas un Polijas rakām dziļāk un mēģinājām saprast, kas no tā visa katrai organizācijai ir aktuālāks, un kā to nokomunicēt tālāk. Jau mūsu iepriekšējā pieredze rāda, ka viens no lieliskākajiem instrumentiem darbā par jekbādām tēmām ir spēle. Tā izaicina, iesaista, liek domāt ārpus rāmja. Projekta pilnais nosaukums ir “Changing the Game: developing a Culture of Peace in organizations”. Pašlaik attālināti turpinās darbs pie idejas attīstības, lai vasarā mēs varētu tikties vēlreiz, šoreiz Latvijā, lai visas idejas liktu kopā vienā spēlē, ko varētu izmantot jebkura organizācija, kas ikdienā nodarbojas ar veselīgu pārmaiņu ieviešanu savā kopienā, savā valstī vai pat vēl lielākā mērogā, bet, iespējams, piemirsusi skābekļa masku vispirms uzvilkt sev. Turpinājums sekos.

Raksts ir tapis strateģiskas partnerības projekta "Changing the game: developing a Culture of peace in the organisations", līg.nr.2020-1-LV01-KA204-077564, ietvaros.

“Šī publikācija atspoguļo tikai tās autoru viedokli, un Eiropas Komisijas atbalsts šīs publikācijas tapšanai nav uzskatāms par tās satura apstiprinājumu, un Komisija nekādā veidā neuzņemas atbildību par šeit ietvertās informācijas tālāku izmantošanu”.