Būvēt laivas Horvātijā

22. aprīlī iekāpu lidmašīnā, pirms 2 dienām esot izvēlēta uz 52 dienu īstermiņa brīvprātīgo projektu Horvātijā. Nezinādama, kas mani sagaidīs, devos uz Bračas salu, kur kopā ar 3 citiem brīvprātīgajiem - ar Klāru no Spānijas un Noè un Luīzi no Luksemburgas - rekonstruēju koka laivas vietējās pilsētiņas Sumartin kuģu būvētavā. 

Mūsu boss Maikls ir pieredzējis laivu būvētājs, ko darījis visu mūžu, dzīvodams Amerikas Savienotajās Valstīs. Kad uzzināju par to, ka tikai pirms 5 gadiem viņš pārcēlās uz Horvātiju, mans uztraukums par valodas barjeru mazinājās. Angliski par laivu būvēšanu mācīties bija daudz vieglāk, nekā, ja tas būtu bijis jādara horvātu valodā, kuru tikko biju sākusi apgūt.

Projekta sākumā apskatīju Zagrebu, iepazinu citus ilgtermiņa projekta dalībniekus - brīvprātīgos no organizācijas "Outward Bound Croatia". Gagiks un Etians izrādīja pilsētu un palīdzēja noskaņoties gaidāmajam projektam, bija ļoti patīkami jau pašā sākumā satikt tik laipnus cilvēkus! Tālāk devos uz Bračas salu, pavadot 6 stundas autobusā, tādējādi klusībā iepazīstoties ar Horvātijas dabu un piekrasti. 

Pirmajās dienās, kad ierados, man bija apmācības diena kuģu būvētavā, jo pārējie brīvprātīgie salā jau atradās pusotru mēnesi. Pa vidu iepazīstināšanai ar daudziem instrumentiem un prasmēm, ko laika gaitā apguvu arī es, nevarēju atraut acis no lieliskā skata uz piekrasti, pilnas makšķernieku laivu. 

Bračas sala apbur ar savu mieru un cilvēku nesteidzīgo ikdienu. Tūrisma vēsmas aprīļa un maija mēnešos vēl nebija jūtamas, tādēļ mums, brīvprātīgajiem, bija iespēja patiesi iepazīt vietējo dzīvesveidu, kultūru un gūt autentiskas atklāsmes par dzīvi un dabu! No pilsētas trīs reizes dienā atiet tūristu kuģis, kas ved no salas uz Horvātijas zemes daļu, tas mums ļoti noderēja tajās reizēs, kad devāmies uz pilsētu Makarsku, kur bija plašāka pārtikas produktu izvēle. Sala nudien ir apburoši skaista, to pierāda kristāldzidrs ūdens, olīvu koku šarms, akmeņainas pludmales un no baltā dolomīta būvētās ēkas. Tuvojoties projekta beigām, izmēģinājām arī makšķerēšanu kopā ar vietējiem pilsētas iedzīvotājiem. 

Šī pieredze sniedza plašu ieskatu tajā, kā izaicināt sevi, strādāt komandā un kopīgi pieņemt lēmumus par turpmāko darbu. Neatņemamas atmiņas un plašāks skatījums par dzīvi un pasauli! Ļoti patika laivu bosa Maikla vārdi, ko viņš teica, atskatoties uz līdz šim sasniegto savā dzīvē: “Satiekoties ar dažādiem cilvēkiem neskaitāmās pasaules malās, dzīve ir paplašinājusi perspektīvu par itin visu, tomēr cilvēka iekšējā būtība nemainās, īstākais paliek.” 

Projekta noslēgumā izveidojām izstādi, kurā prezentējām restaurētās laivas, mudinājām gan bērnus, gan pieaugušos izmēģināt dažādas prasmes, ko paši apguvām, kā arī stāstot ieinteresējām cilvēkus vairāk uzzināt par Horvātijas kulturālo mantojumu - koka laivām. Izstādei katrs brīvprātīgais arī bija sagatavojis pa gastronomiskam gardumam, cilvēki baudīja spāņu omleti, latviešu rasolu, Luksemburgas konditorejas izstrādājumus. Un šobrīd jau citi cilvēki pēc pašu iniciatīvas pie Maikla apgūst laivu būvēšanas prasmes.

Tālāk projektā devos palīdzēt kā brīvprātīgā organizatoriskajā daļā nedēļu ilgstošajā jauniešu apmaiņā “I care”. No Adrijas jūras piekrastes devos uz Horvātijas vidieni, kur Gospičā atrodas Outward Bound Croatia ēka dažādiem projektiem. Šeit jauniešu apmaiņas projekti tiek īstenoti, iekļaujot apkārtējo dabu, dodoties pārgājienos, izmēģinot kāpšanu klintīs. Iepazīstot dalībniekus no 5 dažādām valstīm, ieguvu apziņu par to, cik cilvēki var būt saistīti savos dzīves piedzīvojumos un pārdzīvojumos. Vakaros pie ugunskura svarīgus dzīves jautājumus apsprieda, jaunas draudzības ieguva, mirkļus jauki pavadīja cilvēki no Horvātijas, Itālijas, Portugāles, Latvijas un Slovākijas. “I care” projekta tēma bija mentālā veselība pēc-pandēmijas laikā, dalībnieki patiesi dalījās savās izjūtās, kā rezultātā šo dienu laikā satuvinājāmies.

Personīgi pievienotā vērtība šai nedēļas pieredzei bija iepazīt 5 lieliskus latviešus, kuri bija atlidojuši uz šo projektu. Kā brīvprātīgajai ļoti patika, ka daudz aktivitāšu notika svaigā gaisā, turpretī dažas dienas aizritēja virtuvē, jo pienākumi ietvēra arī palīdzēšanu maltīšu sagatavošanā. Pirmajās dienās man mežģījās mēle, jo bija aizmirsies, kā runāt latviešu valodā ar kādu klātienē, ne tikai caur telefonu! :) 

Pateicoties šim projektam daži projekta dalībnieki pat satika savas nu jau otrās pusītes! :) 

Esot ārzemēs izdevās izrauties no Latvijas burbuļa un atskārt, cik daudz gaismas mīt cilvēkos un sajutu ļoti, ļoti daudz prieka. Šādu pieredzi iesaku cilvēkiem, kuri ir atvērti viedokļu apmaiņai, cita veida kultūras, dabas un cilvēku iepazīšanai un pieņemšanai. Ja manu dzīvi salīdzinām ar grāmatu, šī pieredze Horvātijā bija kādas svarīgas nodaļas beigas. Esmu gatava tam, kas mani sagaida turpmāk. 

Pavasara pieredze Horvātijā, mācoties 11. klasē, sniedza man neatņemamu izpratni par to, kas ir solidaritāte, brīvība, iespēja līdzdarboties pārmaiņu veidošanā. Guvu ieskatu tajā, kā norit brīvprātīgo darbs ārzemēs, ar vēlmi turpināt savus sapņus pārvērst par mērķiem, reizēm ļoti spontāniem plāniem, un realizēt tos dzīvē! 

Diāna 

Projekts "Saving what matters: For future generations" tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmas “Eiropas Solidaritātes Korpuss” atbalstu. Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.