Par būtiskāko dzīvē un pieredzi Horvātijā

Nu jau vairāk nekā mēnesi esmu atpakaļ Latvijā, bet tikai tagad saņemos uzrakstīt visu, par to “ne tik
rožaino” emociju gammu braucot strādāt brīvprātīgo darbu. Kopējais priekšstats un gandarījums par
darbu nav mainījies, taču pirms braukšanas nezināju, cik emocionāli smagi varētu būt tur uz vietas.
Gribu, lai arī citi, kas plāno doties brīvprātīgo darbā, apzinās, ka ne vienmēr ir tikai ballītes un jautrība (lai
gan, tā ir neatņemama sastāvdaļa).
Sākšu ar pašiem pamata sīkumiem, kas ikdienā sagādāja “ilgas” pēc mājām. Noteikti tas, ka esi tālu
prom no visiem, ar kuriem ikdienā kontaktējies, satiecies, runājies un pasmejies. Ģimene, draugi un
suns, ar kuru biju pieradusi, katru dienu trīs reizes dienā “izvēdināt galvu”. Tas, kurš vienmēr mājās
sagaidīja priecīgs un uzlaboja noskaņojumu arī tad, ja viss jau ir līdz kaklam. Patiesībā jau šīm sajūtām jau
gatavojos, pirms braucu prom, bet visu laiku bija tā iekšējā cerība, ka man jau būs foršs un tik piepildīts
brauciens, daudzi satikti jauni cilvēki, izklaides, ka pat nepietiks laika, lai par to domātu. Nebiju arī
kļūdījusies, laiks paskrēja nemanot. Daudz jaunu cilvēku, ‘’ tusiņu”, pienākumi, iemaņas un pilnīgi jauna
pieredze, bet pietika laiks arī, lai noilgotos pēc mājām un visa iepriekš pieminētā. Sākšu laikam ar to, ka
bija daudzas sadzīviskas lietas, kas apgrūtināja izbaudīt atpūtu mājās – Horvātijas dzīvoklī. Dzīvoklis bija
skaists, plašs un ļoti ērts, bet biežās domstarpības ar dzīvokļa biedru par higiēnas prasībām un sadzīvi
dzīvoklī, laika gaitā noveda pie tā, ka vispār nebija vēlēšanās kopā pavadīt laiku. Ar šo visu gribu teikt, ka
nevajadzētu paļauties uz to, ka būs viegli un forši sadzīvot ar visiem, neatkarīgi no tā cik draudzīgs vai
komunikabls tu esi. Galu galā, pateicoties šīm ķibelēm, devos arī savā otrajā mini solo ceļojumā – uz
Budapeštu un bija ļoti skaisti. Visas šīs emocijas bija ļoti sakāpinātas aptuveni nedēļu pirms došanās
mājās. Laiks, kad visām biedrības, jaunajām kolēģēm bija atvaļinājums. Horvātiem pieņemts
atvaļinājumus pavadīt pie krasta, ar to es domāju kūrortpilsētās. Tā bija pusotra nedēļa, kuru pārsvarā
pavadīju viena pati. Erasmus bija beidzies, jaunieši aizbraukuši, kolēģes un pilsētas jaunieši, kas iepazīti –
principā visi atrodas valsts piekrastē. Tajā pašā laikā dzīvoju ar puisi no Spānijas, kas ikdienu pavadīja
savā istabā. Tā nu es ikdienu pēc darba pavadīju, apskatot mazo pilsētu – Osijeku.
Bez ilgām pēc mājām un brīžus, kuros mocīja garlaicība, bija arī vairāki brīži, kas bija emocionāli grūti
tieši saskaroties ar cilvēkiem, kuriem biedrība palīdz. Lai nepateiktu par daudz, bet lai varētu saprast, par
ko es vēlos pastāstīt – Biedrība, kurā es darbojos strādā ar bērniem, kuri dzīvo biedrībai piederošos
īpašumos. Jaunieši tiek pieskatīti, audzināti, izglītoti un ar viņiem ikdienā strādā psihologi. Bērni biedrībā
ir dažādu iemeslu dēļ, bet divi biežākie iemesli ir :
1. Vecāki viņus negribēja
2. Viņi tika vecākiem “atņemti”, jo vecāki nav spējīgi parūpēties par šiem bērniem.
Šo man ir pavisam grūti saprast... tas pirmais punkts. Dzirdot par šādām situācijām – Nu kā tā var būt?
Vecāki tevi vairs negrib... tieši tik vienkārši un absurdi. Visi jaunieši, kurus satikām, bija ļoti draudzīgi un
atsaucīgi un ļoti apņēmīgi. Tā kā es centos viņiem mācīt angļu valodu, tad runājām par sapņiem, vēlmēm
un dzīves mērķiem – un visiem šiem jauniešiem tādi bija. Kurš grib būt mākslinieks, kurš psihologs vai
dzejnieks, bet biedrība viņus atbalsta un ļauj izmēģināt savas spējas. Viena meitene jau izdevusi savu
pirmo dzejas grāmatu 16 gadu vecumā. Jauniešiem nejautājām par to, kādi ir tie atrašanās iemesli
biedrībā, bet ik pa laikam kāds atvērās un dalījās daļu no sava stāsta, un tie brīži bija ļoti grūti. Es pat
teiktu, ka ne tieši tie brīži, bet kad atgriezies mājās un saproti, ka nespēj beigt par to domāt. Saproti, kā
tev dzīvē ir paveicies, ka nekad nav bijis jāsaskaras ar ko tādu, vai jāpiedzīvo šādas lietas. Novērtē savu
ģimeni un to kādā vidē esi uzaudzis. Nākamajā reizē ierodoties, vēl joprojām neesi beidzis par to domāt,
bet centies uzvesties tieši tāpat kā pirms tam, jo žēlums vai līdzjūtība nav tas, ko šie jaunieši vēlas. Viņi

vēlas mainīt savu dzīvi, attīstīties un darboties. Katrā ziņā, braucot pie jauniešiem, mēs sadraudzējāmies
un arī tagad ir ļoti forši saņemt kādas ziņas no biedrības meitenēm par to, kā tad viņām sokas. Vispār
esot tur sapratu, cik milzīgu gandarījumu sniedz brīvprātīgo darbs. Tieši saskarsme ar šiem jauniešiem,
kad redzi, cik daudz spēj ietekmēt/ uzlabot viņu ikdienu un likt viņiem justies labāk. Brīdī, kad viena no
kautrīgākajām meitenēm grupā (kas vispār nerunā angļu valodā) iznāca ārā, lai angļu valodā pateiktu
man paldies, ka es braucu pie viņām un runājos un stāstu kaut ko – Tad es sapratu, cik daudz mēs reāli
spējam mainīt citu dzīvēs. Man tās bija kādas 4 stundas laika no manas dzīves (nedēļā), bet viņām tā bija
iespēja paklausīties - kā var iesaistīties brīvprātīgo darbā, kā dzīvo cilvēki Latvijā un arī piedalīties
diskusijās un pildīt sagatavotos teorijas materiālus un mājasdarbus.
Nākamais emocionālais brīdis Horvātijā – Došanās uz pilsētu Petrinja, kurā 2020. gada 29. decembrī
notika 6,4 magnitūdu zemestrīce. Es nezināju ko sagaidīt no šī brauciena, jo man nekad nav bijusi nekāda
saskarsme ar zemestrīcēm vai to izraisītajiem bojājumiem, bet šis brauciens bija asaru un emociju pilns.
Organizācija, kurā darbojos, kopā ar pensionāru pāri no Vācijas (brīvprātīgie jau vairāk nekā 20 gadus),
palīdz šajā pilsētā dzīvojošām 3 ģimenēm. Dienas plānā bija aizbraukt apskatīties, kā viņiem sokas
pusgadu pēc baisajiem notikumiem.
Iebraukšana pilsētā jau bija “kultūršoks”. Daudzas mājas ir bez jumtiem, vai neapdzīvotas, ēku
stāvokļu dēļ. Visur stāv mazie konteineri vai treileri, kuros dzīvo cilvēki. Pretī lielajam pārtikas veikalam
stāvvietā izvietoti desmitiem mazi konteineri. Ne tikai cilvēki pa vienam, bet arī ģimenes un lielas
ģimenes – ar vairāk par trim bērniem. Pirmā ģimene, pie kuras bijām, ir ar 3 bērniem un sunīti. Ja man šī
ģimene būtu jāraksturo – smaidīgākā un sirsnīgākā ģimene, ko Horvātijā esmu satikusi. Neviens nezināja,
ka mēs braucam ciemos, bet, mums atbraucot, šī ģimene satraucās par to, ka nav sagatavojuši pusdienas
un sakārtojuši māju – tieši tik viesmīlīgi viņi bija. Par māju – es runāju par konteineri, kuru viņiem
ziedojuši valsts advokāti, jo valsts viņiem sniegusi tikai niecīgu materiālu pabalstu. Sieva sagatavoja
uzkodas, mazā meita saklāja galdu. Mēs sēdējām un runājāmies viņu uzbūvētajā “terasītē”. Vīrs stāstīja
par to, kā visi šeit viens otram palīdz, un, ka viņš ir sapratis, ka naudai dzīvē nav tāda nozīme, jo to visu
var pazaudēt vienā mirklī. Viņu māja pilnībā sabruka sešās sekundēs zemestrīces laikā, un viņš ir
vienkārši priecīgs, ka bērni tajā brīdī spēlējās ārā, nevis bija mājā. Sešas sekundes, kas mainīja viņu dzīvi.
Un ne tikai viņu, jo zemestrīces laikā aptuveni puse no ēkām pilsētā sabruka. Tas bija brīdis, kurā es jau
sēdēju ar milzīgu kamolu kaklā un asarām acis. Savukārt viņi visu laiku jokoja un bija tik smaidīgi –
priecīgi par to, ka esam atbraukuši ciemos.
Nelielam ieskatam par sarunas gaitu - vācietis teica, ka viņš meklē darbiniekus savā celtniecības firmā
Vācijā, un vīrietis teica, ka viņš labprāt atbrauktu pastrādāt par brīvu - lai pateiktu paldies par visu, par
visu, ko viņi ir viņu labā darījuši. Lieki piebilst, ka šobrīd viņš pats ceļ sev māju (bez meistariem), un cer,
ka līdz ziemai paspēs uzlikt jumtu. Teica, ka, ja brauks, tad tikai bez samaksas, jo viņš grib palīdzēt, nevis
saņemt algu...Pašās beigās šis vācietis viņam iedeva ziedojumu, un viņš (vīrs) sāka raudāt un teica, ka
viņš vairs nevar neko pieņemt, jo jau ir saņēmuši tik daudz palīdzību no viņiem un viņš neuzskata, ka var
kaut kā atmaksāt to visu. Šajā brīdī es vairs nespēju savaldīt asaras – tik nesavtīgi un sirsnīgi tas viss bija.
Otrā ģimene, kuru apciemojām, dzīvo 2 konteineros, no kuriem viens ir 6x3 metri un tur ir 8 gultas - 8
bērniem. Otrā konteinerī dzīvo vēl 5 cilvēki. Šīs ģimenes māja nav sabrukusi, bet viņi nedrīkst mājā
dzīvot, jo kopš šīs lielās zemestrīces viņiem katru dienu ir vairākas mazas zemestrīces un ēkā, iespējams,
ir bojāti ūdens un elektrības vadi, kas atrodas sienās. Trīs paaudzes, kas mitinās mazos konteineros, kuri
viņiem piešķirti tikai uz laiku, jo valsts nevar nodrošināt visiem konteinerus ilgtermiņā.

Trešā ģimene ar diviem bērniņiem jau ir uzcēlusi jaunu māju, jo viņiem šos celtniecības darbus
palīdzēja veikt kāda valsts futbola komanda. Taču arī viņi pārdzīvo par notiekošo, jo konteineris tuvākajā
laikā būs jāatgriež, bet tas ir vienīgais drošais patvērums gadījumā, ja būs vēl kāda smaga zemestrīce.
Šo ir ļoti grūti izstāstīt vai aprakstīt, jo es nekad nebiju satikusi tik laipnus, uzņēmīgus un labsirdīgus
cilvēkus. Tādus, kas visi grib viens otram palīdzēt, par to neko neprasot. Atbraucot atpakaļ, daudzi man
jautāja: “Kāpēc tad šīs ģimenes vienkārši nepārvācas uz citu pilsētu?” – uz to ir ļoti grūti atbildēt, bet,
esot tur un redzot visus, man ne mirkli neradās šāds jautājums. Tās ir viņu mājas paaudžu paaudzēs.
Viņu darbs ir labības lauki pilsētā un ģimene, draugi un labākās atmiņas ir tieši tur.
Kopumā – neaizmirstama pieredze, kas liek ticēt tam, ka cilvēki vēlas un spēj viens otram palīdzēt. Kā
arī, šis viss liek novērtēt sev dzīvē sniegtās iespējas un raudzīties uz apkārt notiekošo ar pilnīgi citu
skatījumu – ne tik steidzīgu un ne tik materiālu. Noteikti ieteiktu visiem ko tādu piedzīvot un doties
brīvprātīgo darbā. Nezinu, vai ikdienas steigā un saspringtajā ritmā spējam tādus novērojumu veikt.
Brīvprātīgo darbs man deva ļoti plašu emociju kontrastu – no jautrības, ballītēm un jauniem draugiem,
līdz pārdzīvojumiem un jaunām atklāsmēm.

Elizabete Velce

Projekts tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmas “Eiropas Solidaritātes Korpuss” atbalstu. Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.