Cienīt sevi pārbaudījumu krustugunīs

Tas notiek, bet par to neviens nerunā. Tas ir kaut kas muļķīgs, tomēr tik varens, ka spēj iznīcināt draudzību un parādīt cilvēku patiesās krāsas. Tas ierauj emocionālā peripetiju virpulī, pēc kura, visticamāk, attopies ar dunci mugurā. Kas tas ir? Tieši tā – drāmas! Tās, bez šaubām, ir kas tāds, ko piedzīvojam ne tikai ziepju operās. Protams, ir skaisti uz goda pjedestāla celt pozitīvos pieredzes stāstus, tomēr uzskatu, ka tikpat skaisti un vērtīgi ir iztirzāt arī brīvprātīgā darba “neglīto” pusi, kas bieži vien salauž jauniešu garu vai gluži pretēji – norūda un dāvā vērtīgas mācības.

Projekta sākums. Visi satiekas, sadraudzējas un bruģē ceļu pretī skaistām atmiņām. Aizvadot pāris sirsnīgas sarunas un dodoties kopīgos piedzīvojumos, jūtamies kā septītajās debesīs. Visi šķiet tik draudzīgi, ciena viens otru un aiz sevis vienmēr sakopj (ļoti svarīgi!). Tiek saņemti pirmie uzaicinājumi braukt ciemos, domās jau rezervējam lidmašīnas biļetes un fantazējam par miglā tītiem piedzīvojumiem. Mēs pieķeram sevi pie domas, ka nekad nespētu krustot šķēpus ar kādu no šiem jaukajiem cilvēkiem, jo visi taču ir tik lieliski. Tomēr, kad acis aizmālē viltīgi pirmie iespaidi, mēs zaudējam realitātes garšu. Agrāk vai vēlāk līdz ar grezno priekškaru krīt arī visas uzliktās maskas. Laikam ejot, cilvēki kļūst atbrīvoti, reizēm pat apbrīnojami slinki. Mēs redzam vienu nenomazgātu karoti šur, divus šķīvjus ar ēdienu, kas, šķiet, jau sācis dzīvot savu dzīvi, tur. Atkritumu urna smeļas pāri malām un grīdu klāj melnu putekļu paklājs. Sākumā mēs pieveram acis un norijam vilšanās kamolu, jo esam iecietīgi un saprotam, ka katram no mums ir savi niķi un stiķi, bet, situācijai nemainoties, līdz ar mūsu gaidām uz zemes nolaižamies arī mēs. Lūk, un tad mēs nonākam dilemmas priekšā – konfrontēt vai nē! Ja izvēlamies klusēt, iekšēji vārāmies, pukstam un gandējam ne vien savu mieru, bet arī pieredzi kopumā. Turpretī, ja izvēlamies runāt, visbiežāk, pa taisno lecam interešu konfliktā, kas prasa daudz enerģijas un varbūt arī kādu saplēstu šķīvi, nenovedot pie jebkāda atrisinājuma. Pēc pāris dienām pamanām, ka otra cilvēka acīs vairs neeksistējam ne fiziski, ne virtuāli. Bet kur gan palika mūsu izkaltie zelta plāni? Nedaudz aizvainoti un sarūgtināti, sākam domāt, ko gan mēs tādu izdarījām. Jūtam nepanesamu vainas apziņu. Bet par ko gan mēs varam justies vainīgi? Par to, ka izteicām savu (pamatotu un uz faktiem balstītu) viedokli?

Tāpat kā sniegpārsliņas, arī mēs katrs esam īpašs un neatkārtojams. Skaidrs, ka katrs vadāmies pēc sava morālā kompasa un dzīvojam pēc standartiem, ko dzīves laikā esam izkopuši. To paturot prātā, mēs nevaram gaidīt, ka visi aizsniegs mūsu uzliktās latiņas un darīs lietas ar tādu pašu atdevi kā mēs. Tas, cik kārtīgi nomazgājam šķīvi vai izslaukām grīdu, lai paliek katra paša ziņā, tomēr visam ir robežas. Tīrīšanas grafika ievērošana vai, piemēram, netrokšņošana pēc pusnakts ir vistīrākais tolerances jautājumus, kas, kā izrādās, daudziem ir svešs jēdziens. Mēs bieži noklusējam lietas, kas dzeļ, jo nevēlamies likt uz spēles draudzību muļķīgu domstarpību dēļ. Neviens nevēlas būt tas sliktais prieka zaglis, kas sūdzas un nokaitē atmosfēru, tomēr ir svētīgi padomāt, vai šādu incidentu paciešana un nepārtraukta acu pievēršana ir cieņpilna rīcība pret sevi. Turklāt neredzu neko sliktu, ja mierīgā balss tembrā norādām uz acīmredzamām lietām. Tas, kā uz to reaģē otrs, vairs nav mūsu atbildība.

Jau kopš agras bērnības biju radis izvairīties no jebkāda veida konfliktiem, jo tie ļoti baidīja. Vienmēr centos būt tas neproblemātiskais draugs, kurš labi satiek ar apkārtējiem un patur savu viedokli pie sevis. Izejot cauri kārtīgai dzīves skolai, lietas krasi mainījās – ne vien ieguvu “biezāku” ādu, bet arī sāku pastāvēt par sevi un saviem uzskatiem. Tiesa, tas nenotika diennakts laikā. Ja rodas domstarpības vai neskaidrības, cenšos tās uzreiz atrisināt, jo nevēlos, lai dusmas, aizvainojums vai īgnums pārņem manu dienu. Šķiet, tā ir tāda pieaugušo lieta, kas izgaismo emocionālo inteliģenci. Ja strīda laikā nākas zaudēt attiecības ar kādu, tad, kā saka, nav lemts, jo īsta draudzība pārvar visus šķēršļus, ne tā? Vienmēr biju domājis, ka man ar visiem ir jābūt labos draugos, bet tā nebūt nav. Taču tas arī nenozīmē, ka neesmu draudzīgs. Vienmēr priecājos aizvadīt sarunu ar ikvienu, tomēr saprotu, ka tikai kādā utopiskā sapņu zemē mēs varam mest visas personības vienā katliņā un gaidīt, kad tās izcili sajauksies kopā. Laikam ejot, esmu sapratis, ka man nav pa ceļam ar cilvēkiem, kuriem ir kardināli atšķirīgas prioritātes, citādāka uzskatu sistēma un vērtības. Un tas ir OK. Bēdīgi būtu turēt pie sāna cilvēkus, kuri piesārņo mūsu ikdienu ar negācijām. Mums ir jāmāk uzgriezt muguru un iet prom no šādiem indivīdiem. Es to vērtēju kā cieņpilnu rīcību pret sevi, ļaujot pasargāt mentālo veselību, kas mūsdienu dinamiskajā vidē lielai daļai sabiedrības diemžēl ir kļuvusi trauslāka kā jebkad.

Viens no brīvprātīgā darba izaicinošākajiem aspektiem, par kuru neviens daudz nerunā, ir dzīvošana kopā. Lielākajā daļā gadījumu jaunieši tiek izmitināti vienā mazā mājiņā, kurā vārdu salikums “personīgā telpa” vispār neeksistē. Ir grūti no kāda paslēpties vai aizbēgt (kur nu vēl pandēmijas laikā), un uz to ir jābūt gatavam. Tā gan ir plaša tēma citai reizei, tomēr telpas dalīšana un konfliktsituācijas sader kā roka ar cimdu. Ko gan darīt, ja diendienā esam zem viena jumta ar spilgtu personību, kas mums ir par smagu? Vienkārši dzīvot un turpināt savas ikdienas gaitas. Ir svarīgi apzināties un cienīt sevi, ieturot veselīgu emocionālo distanci. Mums nav jāiztirzā sava iekšējā pasaule ar cilvēkiem, kas sagādā galvassāpes, tomēr tas nenozīmē, ka nevaram būt draudzīgi un no rīta sasveicināties. Pieklājība ir zelts! Ja nākas strādāt kopā, būsim profesionāli, pastumsim personīgās lietas malā un domāsim par kopējo mērķu sasniegšanu! Neveltīsim fokusu problēmām, bet gan to atrisināšanai! Ieelposim, izelposim un laidīsim vaļā muļķīgus pārpratumus, jo ticu, ka ikvienam no mums ir daudz svarīgākas lietas, par ko domāt! Protams, ja paliek pārāk grūti, nav jābaidās vērsties pie projekta vadītāja, mentora vai nosūtītājorganizācijas pārstāvja, jo tieši šie fantastiskie cilvēki nekavēsies pasniegt roku brīžos, kad šķiet, ka zeme brūk zem kājām.

Lai arī savā būtībā tās ir nevēlamas un bieži ļoti sāpīgas, uzskatu, ka konfliktsituācijas ir vitāli nepieciešamas personīgajai izaugsmei. Un nu es vairs nerunāju tikai par konfliktsituācijām ar citiem, bet arī par iekšējiem strīdiem ar sevi. Saprotu, ka, iekļūstot emociju karuselī, mēs ne vienmēr uzreiz spējam saskatīt to zelta maliņu, kas, viltīgi paslēpusies, gaida, kad to atradīsim. Atliek vien rakt dziļāk, jo kā tautā saka – kas meklē, tas atrod. Atskatoties uz projekta laikā piedzīvoto, esmu pateicīgs par visiem kāpumiem un kritumiem, jo katrs no tiem ir dāvājis pasakainas atziņas un pilnveidojis mani kā personību. Viena no svarīgākajām mācībām, ar kuru atgriezīšos mājās un lološu vēl gadiem ilgi, ir spēja cienīt sevi pārbaudījumu krustugunīs. Esmu iemācījies ne vien aiziet prom, kad ar kādu nav pa ceļam, bet arī izturēties pret sevi tikpat saprotoši un iecietīgi kā pret tuvāko draugu, un tas man nozīmē ļoti daudz. Tie, kuri saka, ka iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā ir dzīvi mainoša pieredze, nemelo. Ja pats nepamēģināsi, nekad neuzzināsi!

Kristiāns Dambis

Projekts "M.A.R.E. Marine Adventures Respecting the Environment" tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmas “Eiropas Solidaritātes Korpuss” atbalstu.

Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.