Par ēdienu

Pāris reizes gadā rīkojam izglītojošus pasākumus jaunatnes darbiniekiem no visas Eiropas. Bet mācību dalībnieki nepārtiek no zināšanām vien. Šis ieraksts veltīts mūsu pēdējo organizēto mācību pavārei Elizabetei un viņas ieguldījumam dalībnieku labbūtībā. Kopā ar mūsu brīvprātīgo Irinu viņas sagatavoja lielisku ēdienkarti 6 dienu garajās “Re-Wild” mācībās. Pirms katras ēdienreizes Elizabete arī mēdz padalīties kādā stāstā par ēdieniem, kas klāti uz galda. Mūsu projektos  meklējam iespējas ēst veģetāri, pēc iespējas izmantojot vietējos produktus, pasūtot no zemniekiem u.tml. Maijā dārzi vēl tikai sāk zaļot, bet Elizabete jaunatnes darbinieku grupiņu pabaroja gan ar nātru zupu, gan ar gārsas salātiem. Uzdevām viņai dažus jautājumus par to, kā un kādēļ viņa savu aicinājumu pašlaik atradusi starptautisku grupu ēdināšanā. Tālāk lasāms Elizabetes stāsts. 

Ar ēst gatavošanu aizraujos jau no 8 gadu vecuma. Patiesībā ēst gatavošana ir mana pirmā nopietnā nodarbošanās. Biedrība “Piedzīvojuma Gars” uzaicināja mani gatavot ēdienu starptautiskās mācībās, kad man bija 14 gadu. Protams, es daudz kļūdījos. Sākumā gāja diezgan grūti. Tajā pašā laikā no šī procesa daudz mācījos un ar laiku parādījās brīvības sajūta - ēst gatavošana ir radošs process. Produkti ir izejvielas manam radošumam. Reizēm es gatavoju savus bērnības ēdienus. Reizēm es iedvesmojos no savām ārzemju pieredzēm. Piemēram, manā ēdienkartē ir ienākusi tomātu zupa no Itālijas un austersēņu zupa no Čehijas. Protams, ēdienkarti ietekmē arī tas, kas pieejams tirgū vai veikalā konkrētajā vietā un laikā. Reizēm ir tā, ka ideja vienkārši atnāk. Piemēram, šajās mācībās izdomāju, ka forši būtu sablenderēt nātres, un ledusskapī bija spināti. Līdz ar to pagatavoju spinātu - nātru zupu. No šķidruma, kas palika pāri pēc nātru blanšēšanas, pagatavoju tēju, kas vairākiem dalībniekiem bija jaunums.  Reizēm gribas pagatavot kaut ko īpašāku. Man liekas svarīgi cilvēkiem no citām valstīm piedāvāt vietējos Latvijas ēdienus. 

Protams, es arī piedomāju pie uztuvērtības. Tas ir īpaši svarīgi, ja grupā ir cilvēki, kas ikdienā ēd gaļu un uztraucas par to, ka nejutīsies paēduši no augu valsts produktiem. Kaut gan patiesībā augus var izmantot daudz un dažādos veidos, tādējādi nodrošinot kvalitatīvu un uzturvielām bagātu maltīti. Nereti tādus ēdienus, kas tradicionāli ir gaļas ēdieni, taisu no augu valsts alternatīvām, lai iedvesmotu un parādītu, ka arī tā ir iespējams. 

Projekts “Re-wild” tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmu Erasmus Plus, kuru Rumānijā administrē Valsts aģentūra Kopienas programmām izglītības un profesionālās izglītības jomā, atbalstu. Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.