"Tik mazs un jau krievs!"

13. aprīļa novakare. Bijusī internātpamatskolas ēka mūs sagaida klusēdama. Taču pagalma pusē jau rosās Kaspars Endols, kurš priecājas, ka esam viena no organizācijām, kas sākusi šo daudzsološo vietu apdzīvot. Sarunu vakara vietas izvēle nav tikai saistīta ar “Internāta” atdzimšanu. Jau kādu laiku prātojam, kā sasniegt dažādas mērķgrupas, un viens no secinājumiem, pie kura esam nonākuši – jādodas pie šiem cilvēkiem pašiem. Tā mēs jau iepriekš braucām uz Tosmari, bet šoreiz – uz Laumas rajonu. Nevarētu teikt, ka mūs sagaidīja vietējo pūlis, taču bariņš vismaz nedaudz bija audzis, turklāt bija parādījusies arī pa kādai jaunai sejai.

Virsraksta joku dzirdējām sarunu vakarā, kuru atstāstīja viens no dalībniekiem iz bērnu teiktā bērnudārza grupiņā. Katrā jokā daļa taisnības, un šajā jokā arī daļa temata sāpes. “Mazākumtautības Liepājā. Kā mums iet?” noteikti nav no tiem vieglākajiem tematiem, jo sevišķi šī brīža kara apstākļos, kad meklēt vainīgos tautības dēļ ir kļuvis par daudzu cilvēku ikdienu. Taču mazākumtautību apspiestības sajūta un problēmas Latvijā bijušas arī agrāk.

Sarunas gaitā atklājās, ka liela nozīme vienotas sabiedrības izveidē ir tieši skolu sistēmā – veidot to tādu, lai kopā varētu mācīties dažādu tautību bērni jau kopš mazotnes, bērnudārza. Latvijā šāda sistēma pagaidām vēl nav ieviesta. Kopš 2004. gada ir ieviests bilingvālās izglītības modelis, taču dalījums – krievu un latviešu skolas – joprojām palicis. Daudzi krievu tautības vecāki savus bērnus izvēlas laist latviešu bērnudārzos un skolās, tādējādi nodrošinot viņiem lielāku integrāciju latviešu vidē. 
Kāds sarunas dalībnieks vispār iebilda pret vārda "integrēšana" lietošanu, norādot, ka tas ir tā, it kā visus vajadzētu pataisīt vienādus. Es jutu, ka ir daudzas iekšēji sakrājušās sāpes, visticamāk, jau paaudzēs mantotas un gadu gaitā tās apaugušas tikai ar jaunu aizvainojuma un aizsprieduma kārtu. Mazliet kasījām šo sūnu nost, taču, iespējams, nomainoties tikai veselai paaudzei, mēs to dabūsim nost pavisam. Šī brīža karš situāciju pasliktina vēl vairāk. Man nav ļoti daudz krievu tautības draugu un tie, kuri ir, tos neasociēju ar Putina režīmu. Tomēr zinu, ka citiem ir savādāk. 

Liela daļa no mums, klātesošajiem, atzina, ka līdz šim atradušies savos informatīvajos un tautību “burbuļos”, neko daudz neiepazīdami citu tautību pārstāvjus Latvijā. Šis sarunu vakars bija veids, kā diezgan atklāti un patiesi izrunāties. Kaut arī lielākoties pievērsāmies krievu tautības cilvēku aspektam Latvijā, palika diezgan daudz ko padomāt arī par citām tautībām, piemēram, romiem, kas joprojām mūsdienās cieš no aizspriedumiem sava izskata un izcelsmes dēļ.

Ilze