Kam pieejama Liepāja?

Pirms vairākiem gadiem strādāju kā atbalsta persona jaunietim ar kustību traucējumiem. Viņš pārvietojās ratiņkrēslā - gan parastā, ko stūmu es, gan arī elektriskā, ko viņš pats darbināja ar tās rokas, kas darbojās, plaukstu. Toreiz man likās loģiski, ka mēs varētu darboties Liepājas Jauniešu mājā. Pirmās reizes viņš tur devās ar elektriski vadāmiem ratiem, kas man šķita lieliski, jo tajās dienās viņš bija diezgan neatkarīgs savās pārvietošanās izvēlēs. Bet kādu dienu sanāca tā, ka man viņš bija jāstumj ar parasto ratiņkrēslu. Viss gāja daudz maz normāli, līdz mēs nonācām Jauniešu mājas bruģētajā pagalmā. Vienā mirklī vienu riteni uzstūmu uz lielāka akmens, un ratiņkrēsls tik ļoti sazvārojās, ka draudēja apgāzties. Nosvīdusi es kaut kā pamanījos tos noturēt un ar grūtībām kopīgiem spēkiem aizlavierējām līdz ieejai. Tajā mirklī man bija dusmas, bet spēcīgāks par dusmām bija kauns. Drīz nāca arī vilšanās sajūta par to, ka mans un jaunieša ceļš līdz Jauniešu mājai ir tik smags. Un zinot, ka katra bedre, ūdens noteka un citi ceļu negludumi var būt sāpīgs vai pat traumējošs notikums cilvēku mugurai, palika vienkārši skumji.

Pēc kāda laika, daudzām neērtām apmalēm un milzu devām radošuma dažādu vietu apmeklēšanā, mūsu ceļi šķīrās, un kādu laiku man nebija saskarsmes ar cilvēkiem ratiņkrēslā. “Radi Liepāju pats” ietvaros kopā ar aktīvajiem liepājniekiem lūkojām, kuras pilsētas vietas ir ērtas velobraucējiem, kā arī vecākiem ar bērnu ratiņiem, pētot, vai Liepāja ir pilsēta autobraucējiem vai velosipēdistiem un kājām gājējiem. Starp citu par šo jautājumu man ikreiz liek domāt diena bez auto, ko atzīmē katru gadu, bet tajā dienā nekādu ierobežojumu automašīnām nav. Jebkurā gadījumā - atklājām, ka centrā vien ir daudz bīstamu vai grūti izbraucamu vietu. Iedomājos, ka tas pats attiecas arī uz ratiņkrēsliem. Kad aptaujājām liepājniekus par dažādiem pilsētas izaicinājumiem, vairākkārt atkārtojās pieejamības jautājumi, tādēļ izlēmām, ka vairāki pasākumi jāvelta šai tēmai. Sākām ar sarunu vakaru, kas gan šoreiz notika 13:00 dienā, uz kuru aicinājām cilvēkus, kurus šis jautājums skar ikdienā.

Minētajā laikā 19. maijā tikāmies glābšanas stacijā, kur, pateicoties cilvēku ar kustību traucējumiem kopienai, ir īpaši izbūvēta nojume un pieejamas tualetes. Dalībnieku vidū bija biedrības “Izaicinājums liktenim” pārstāvji - cilvēki ratiņkrēslos un uz īpaši būvētiem elektiskajiem skūteriem, no Liepājas Neredzīgo biedrības, no Valsts sociālās aprūpes centra Apšu ielā un citi. Īpaši priecēja, ka ieradās arī domes pārstāvji, kas deva iespēju dažus sāpīgus jautājumus izrunāt uzreiz. Par lielākajiem izaicinājumiem tika atzītas tualetes, kuras gan tiek būvētas pēc normatīviem, bet normatīvi ir rakstīti laikos, kad lielie elektriskie ratiņkrēsli un skūteri vēl nebija tik izplatīti, līdz ar to tualetes nav pieejamas vai ērti izmantojamas lielākajai daļai cilvēku, kas pārvietojas ar elektriskajiem palīglīdzekļiem. Arī tām, kuras pēc izmēriem ir pieejamas, atrodami dažādi it kā sīkumi, bet kas pilnībā liedz pieeju, piemēram, paaugstināta grīda. Tāpat arī mēģinājām noskaidrot, kādēļ vairākiem nesen celtiem būvobjektiem joprojām nav pieejas. Piemēram, atjaunotajai promenādei un jahtu piestātnei tilta pusē ir tikai trepes, kas apgrūtina pieeju gan cilvēkiem ratiņkrēslā, gan velobraucējiem, gan bērnu ratiņiem. Trepes patiesībā ir tik lēzenas, ka tur nebūtu problemātiski izbūvēt plakanu nobrauktuvi. Radās jautājums - vai tas pat nebūtu lētāk. Bet pašlaik pieeja ir tikai no viesnīcas puses. Ņemot vērā, ka elektriskajiem braucamajiem ir limitēts akumulators, šiem cilvēkiem svarīgs ir katrs metrs.

Tajā pašā laikā dzirdējām arī komplimentus, ka salīdzinājumā ar citām Latvijas pilsētām Liepājā pieejamība tomēr ir augtākā līmenī. Piemēram, Liepājas mājas lapa pieejama cilvēkiem ar redzes traucējumiem, ietvēs iestrādātās vadlīnijas neredzīgajiem ir lielā daļā pilsētas. Jaunā Izglītības un citu pārvalžu ēka Peldu ielā ir ērti pieejama cilvēkiem ratiņkrēslos. Tas apliecina, ka pilsēta var. Līdz ar to rodas jautājums - kādēļ tomēr vietām nevar? Daži uzlabojumi nepieciešami arī būvvaldē, kas ir tā iestāde, kas apstiprina būvprojektus. Kā atzina sarunas dalībnieki, būtu jāpievērš uzmanība, vai normatīvi tiek ievēroti “ķeksīša” pēc, vai arī par pieejamību tiek domāts, balstoties reālās cilvēku vajadzībās. Kā šīs vajadzības noskaidrot? Būvprojektu plānošanas periodā pieaicinot šo grupu pārstāvjus. Būvējot veloceliņus, pieaicināt velobraucējus, būvējot pieejamas tualetes, aicināt cilvēkus ratiņkrēslos un ar elektriskajiem skūteriem. Ir jātiekas un jāsarunājas, lai nodrošinātu cieņpilnāku ikdienu visiem liepājniekiem. Un, kā atzina arī domes pārstāvji - ir jātiekas biežāk. Un jāziņo par izaicinājumiem un problēmām, jo atbildīgajās iestādēs strādājošie nevar pamanīt visu, ja par to neziņo. Sarunas laikā izskanēja arī ideja, kas man lika pasmaidīt – domes pakalpojums “Pastaiga ar Didzi”, “Pastaiga ar Annu” - neformālas tikšanās ar pārvalžu darbiniekiem ar dažādām iedzīvotāju grupām, lai klātienē apskatītu pilsētas izaicinājumus, ar ko dažiem no mums nākas saskarties ik dienas. Protams, arī šķēršļu pieejamības veicināšanai netrūkst – finanšu trūkums, vēsturiskās ēkas, ko pārbūvēt ir ļoti sarežģīti un dārgi, citu jomu izaicinājumi, ar ko arī jātiek galā. Tomēr sajūtas pēc šīs sarunas ir gaišas. Cilvēkiem ir iespēja izteikties, viņi tiek uzklausīti, no pašvaldības puses ir interese un rūpes. Jāturpina rikties, sarunāties un darboties kopā.

Ar raksta sākumā pieminēto jaunieti viņa elektriskajā krēslā kādu dienu devāmies pastaigā uz parku. Ievēroju, ka cilvēki uz mums skatās, tādēļ jautāju, vai tas viņam netraucē. Pēc nelielām pārdomām jaunietis atbildēja, ka viņam patīk tie skatieni. Es jautāju - kādēļ? Viņš smaidīgs atbildēja - jo es esmu ārā.

Linda