Tu, es, viņš, viņa, viņi, viņas.

Pārmaiņas pēc neatskatīšos uz dzīvās bibliotēkas pasākumu burtiski, atstāstot grāmatu stāstus (jo dzirdēju tikai divus, gluži kā visi pārējie klausītāji), bet dalīšos ar domām, kuras veidojās pēc pasākuma.

Kaut kādā ziņā mēs visi laikam esam pasīvi. Vai šad un tad mēdzam tādi būt. Veidojot “dzīvo bibliotēku: Pasīvs kā liepājnieks?”, mēs, projekta komanda, lielā mērā pasivitāti bijām definējušas kā sliktu un nevēlamu īpašību. Un tā pret to attiecamies vienmēr, kad runājam par sabiedrībai nozīmīgiem procesiem, par pilsonisko aktīvismu utt. Jo pasīvi cilvēki (mēs pieņemam) ir tie, kas neiet uz vēlēšanām, ir tie, kas neiet protestos, ir tie, kas nekad nekur neiebilst vai nedara ārpus kārtas.

“Tēzaurs” man piekrīt un skaidro, ka pasīvs ir “tāds, kas nedarbojas vai nav gatavs darboties, reaģēt.” vai “tāds, kas nedarbojas enerģiski; tāds, kas ir bezdarbīgs.” (https://tezaurs.lv/pasīvs:1)

Dzīvajā bibliotēkā tomēr saskāros ar interesantu atziņu, kas pasivitāti, ja ne gluži attaisno, tad liek uz to paraudzīties cilvēciskāk un iejūtīgāk.

Ikdienā lielākajai daļai no mums ir ārkārtīgi daudz darbu un pienākumu. Man, piemēram, ir divi bērni un suns. Viens ir sākumskolas vecuma, otrs – bērnudārznieks. Suns ir kucēns, tātad principā vēl trakāk nekā bērnudārznieks. Esmu bērna skolas vecāku padomē. Man ir darbs. Turklāt tāds, kas prasa no manis arī pilsonisku līdzabildību, sekošanu līdzi notiekošajam Latvijā un pasaulē un pēc iespējas reaģēšanu – ar viedokli, dalību kādā sabiedriskajā apspriešanā, biedru pulcēšanā uz šādām apspriešanām utt. vai minimāli – vismaz ar ierakstu organizācijas sociālajos tīklos. Jo es strādāju NVO. Ticiet vai nē, dažkārt es gribētu būt pasīvāka. Dažkārt es vēlētos ļaut citiem cilvēkiem būt aktīviem manā vietā. Tā ir tāda viegla, vilinoša doma, kuru iesējot, tā vairs neatstājas. Līdzīgi kā ļaut citam tavā vietā aiziet uz veikalu. Vai iztīrīt māju.

Es pieļauju, ka liela daļa cilvēku, kas ikdienā neizrāda nekādas pilsoniskā aktīvisma pazīmes, neiet uz vēlēšanām, ir sajutuši šo vieglo, mākonim līdzīgo stāvokli – kad nav jāpiepūlas, nav nekur jāiet, “nav jādarbojas enerģiski, vari būt bezdarbīgs, tāds, kas nereaģē”. Un pie tā pieraduši. Jo tā patiesi varētu būt vieglāk. Savukārt tiem cilvēkiem, kas nav pasīvi, viņu “darba apjoms” aizvien tikai pieaug. Jo, ja pasīvie izlēmuši nekur neiesaistīties, kādam taču tie robi ir jāaizpilda, lai mēs vispār varētu dzīvot demokrātiskā sabiedrībā. Aktīvie izdeg biežāk nekā pasīvie, tas nu ir skaidrs. Taču dzīvajā bibliotēkā es iemācījos, ka dažkārt jāļauj sev būt arī nedaudz pasīvam. Tieši tāpēc, lai neizdegtu pavisam. Un varbūt, ka tajā mirklī, kad “pasīvais” manīs – hei, klau, te neviens neko nedara, kur tad palikuši visi aktīvie? Varbūt tajā mirklī “pasīvais” norausīsies no savas ērtās mākoņa malas un izdarīs to vienu aktīvo lietu. Cerams.

 

Ilze