Palīdzēt palīdzēt jauniešiem

Cilvēki, kas izvēlējušies savu laiku un enerģiju veltīt jauniešu labbūtībai, izaugsmei un izglītošanai, manuprāt, ir drosmīgi cilvēki. It sevišķi šodienā, kad jaunieši saskaras ar arvien pieaugušiem psihoemocionāliem izaicinājumiem; kad ekrāni, soctīkli un masu mediji attālina mūscitu no cita vēl vairāk nekā pandēmijas izolācija; kad pasaule no mums prasa arvien vairāk un arvien ātrāk.

Ne tikai drosmīgi – mani novērojumi liecina, ka cilvēki, kas strādā ar jauniešiem, ir arī vieni no aktīvākajiem – viņi seko līdzi dažādām izaugsmes iespējām (gan jauniešiem, gan pašiem sev), iespējām iegūt finansējumu savām un jauniešu idejām, viņi  iestājas par jauniešu interesēm, aizstāv un arī lobē tās. Jaunatnes darbinieki seko līdzi valsts un pašvaldību plānošanas dokumentiem, organizē savstarpējās tikšanās, viņu darba laiks nereti iet ārpus likumā noteiktajam. Ar šo es negribu glorificēt pārstrādāšanos. Mums būtu vairāk jāpievērš uzmanība savai labbūtībai, kā arī jārāda veselīgs piemērs jauniešiem. Ja ne ar sabalansētu darba apjomu, tad ar aktīvismu gan jaunatnes darbā iesaistītie rāda lielisku piemēru. Pat, ja tas nav pirmais raksturojums, kas šiem cilvēkiem nāk prātā, tomēr tas nav noliedzams, ka mēs, jaunatnes darbinieki, esam aktīvi pilsoņi. Un ko tas no mums prasa? Jaunatnes darbinieku “degviela” nereti ir entuziasms. Tas ir apsveicami, bet arī bīstami, jo ilgtermiņā tas var novest pie izdegšanas. 

Mūsu saruna “Palīdzēt palīdzēt” bija veltīta tam, kādu atbalstu varam saņemt un kādu atbalstu vēlamies saņemt, lai turpinātu savu darbu veselīgā un ilgtspējīgā veidā. Pēc sarunas sekoja nodarbība par izdegšanas sindromu un rīkiem, kas mums spēj palīdzēt pārvarēt grūtības, ņemot vērā to, ka ārējos apstākļus ne vienmēr varam mainīt. Protams, vienmēr var runāt par piemērotākām telpām, par atbilstošāku finansējumu, par izpratni no dažādiem pašvaldību departamentiem. Tomēr par vērtīgākajiem sarunas ieguvumiem vairāki dalībnieki atzina tieši iespēju apstāties un padomāt par sevi, par saviem stresoriem. Iespēja apzināti veltīt laiku savai mentālajai veselībai, kā arī iespēju satikties ar citiem jaunatnes darbiniekiem un izrunāt aktuālākās problēmas, veidot potenciālo sadarbību. Jo, kā izrādās, mūsos jau ir lieliski resursi - zināšanas par starptautiskām neformālās izglītības iespējām, interesantas tehnikas, kā strādāt ar jauniešiem, labi  kontakti ar attiecīgām pašvaldības iestādēm u.c. Tomēr, lai ar šiem resursiem dalītos, nepieciešama satikšanās un saruna. Un, lai šī saruna būtu jēgpilna un mērķtiecīga, mums pašiem jāpārzina, kādu atbalstu gribam saņemt, kādas ir aktuālākās problēmas. Jāsaprot - vai tās ir individuālas vai sistemātiskas, no kā ir atkarīgs nepieciešamais risinājums. Līdz ar to arī rodas jautājumi  - vai jaunatnes darbiniekiem ir iespēja apstāties un izanalizēt šos izaicinājumus? Cik un kādas supervīzijas vai mentori pieejami šādām vajadzībām? Un svarīgākais - vai mēs varam atļauties veltīt laiku un palīdzēt sev, lai kvalitatīvi palīdzētu citiem?

Linda