Nāk pavasaris, nāk dārzs.

Mirklī, kad projekta ietvaros, domājām par kopienas dārzu, es pavisam noteikti nespēju iztēloties, ka tās foršās prāta vētras būt jātaisa tiešsaistes režīmā. Teorētiski jau varējām visu pārcelt vēl gadu uz priekšu, taču dabiskā interese iedzīvotāju vidū, neskaitāmie jautājumi un sajūta, ka tieši šobrīd kopienas dārza ideja virmo Liepājas gaisā, neļāva atslābt. Arī Siguldas pieredze rudenī un Noras iedrošinājums – dārza pamakoncepts ir izveidojams pirmajā pavasarī un vasarā. Fakts, ka esam atraduši izmantojamu zemes pleķīti pie paša Juliannas pagalma (Kuģinieku ielā 6), kur atrodas arī biedrība, šķiet liela veiksme.

Taču arī visam labajam ir savas ēnas puses. Šobrīd domājam, kā risināt tehniski svarīgas nianses – ūdens un elektrības nodrošināšanu dārzam, atkritumu apsaimniekošanu un komposta ieviešanau dārza teritorijā. Liels un neskaidrs, protams, ir arī jautājums – kad vispār varēsim talkot, gatavot dobes, sēt un stādīt? Un, kā mēs varēsim iesaistīt seniorus, kuri neprot pieslēgties tiešsaistes darbnīcām? Pandēmija ieviesusi tik daudzas korekcijas, taču tajā pašā laikā pavērusi arī zināmas iespējas. Tā kā visi atrodamies mājsēdē, varam pieslēgties jebkurai tiešsaistes lekcijai un darbnīcai, uz kuru normālos apstākļos mums bieži vien būtu jāmēro tāls ceļš (jādomā par transportu, nakstmītnēm utt.). Tā piemēram, 2.februārī, kad rīkojām pirmo tiešsaistes darbnīcu par dārza veidošanu, tajā piedalījās Ludmila no pavisam citas Latvijas pilsētas. Arī viņa domā par kopienas dārza veidošanu savā apkaimē un labprāt smēlās idejas no mums. Arī Ginta no Kolkas jau kļuvusi par aktīvu Liepājas kopienas dārza atbalstītāju un ir pat gatava novadīt lekciju par labajām nezālēm. 

2. februāris vispār atnesa jaunas vēsmas un domas par dārza tapšanas procesu. Grupās veidojām kolāžas, kas palīdzēja sakārtot vēlmes un vīzijas par dārzu (redzamas bloga foto). Dalībniekiem rūpēja gan praktiski jautājumi, gan diezgan filozofiski. Radās konkrēti priekšlikumi par to, kā veidot dārzu – ar nepieciešamību pēc galda, krēsliem, kur atpūsties un sarunāties, vākt lietusūdeni, veidot komposta vietu, izveidot noteikumu sarakstu dārzā utt. Liela nozīme kopienas dārza veidošanā tika piešķirta kopīgu vērtību pārrunāšanai, un tādas vietas radīšanā, kas balstās uz šīm vērtībām. Pagaidām neesam radījuši kādus striktus noteikumus (kā piemēram, tikai bioloģiski audzētu sēklu un stādu pieņemšana dārzā, par ko radās jautājums), mēs zinām, ka vēlamies ar dārza palīdzību cilvēkus tuvināt, veidot bērniem draudzīgu darbošanās vidi, ļaut katram atrast pašam savu vietu, jo ne jau visi nāks uz dārzu parunāt vai pastrādāt. Kādam tā būs sava meditācijas telpa, kādam citam – vieta, kur sapņot vai mācīties. 

Šo tuvināšanās faktoru ļoti manījām arī darbnīcā – savādi, cik ļoti doma par tomāta stādu vai dobes-kastes izskatu spēj saliedēt grupu, mudināt darboties un savas idejas paust skaļi. Iekšēji pasmaidu, jo savu ideju paušana un cita uzklausīšana noteikti ir sākums ceļā uz demokrātisku sabiedrību.

Ilze