Mans dārzs

Kopienas dārzs sevi “atklāja” pakāpeniski, taču 2021. gada vasarā tajā jau varēja pilntiesīgi darboties ikviens entuziasts. Mums bieži vaicā – cik daudz un, kādi ir šie entuziasti, dārzkopji, aktīvie liepājnieki. Es parasti cenšos izvairīties no šīs atbildes – dārzā pati nepavadu nemaz tik daudz laika, lai zinātu, kas tur nāk. Šādās reizēs mēģinu likt kopā puzles gabaliņus, saprast, kādus cilvēkus tad es esmu dārzā redzējusi, ko esmu dzirdējusi no kolēģēm. Apkārtējo māju iedzīvotāji, pensionāri, dāma ar velosipēdu no Ezerkrasta, ukraiņi, vīrs ar grāmatu agrā rīta stundā, ģimene ar diviem bērniem, mani bērni, manas kolēģes bērni. Vairāki cilvēki no Radi Vidi Pats, kas nestrādā projektā. Rudzīšu ģimene. Kundze, kas ļoti cītīgi ravē ziedus un nāk ar saviem dārza piederumiem. Un, protams, pasākumu cilvēki. Arī kopienas dārza pasākuma cilvēki. Skatoties uz tiem ļaudīm, kas 22. jūlija vakarā plūda uz dārzu pēc lietus krāsainos lietusmētelīšos, slapjāki un sausāki, prātoju, vai tie ir viņi – šie dārza entuziasti, kas atnākuši arī nosvinēt. Zinu, ka daudzi, kas palīdzējuši dārzam tapt, svinēt neatnāca. Tie, kas pirmajā gadā gatavoja dārza mēbeles un kastes dobēm. Kundze, kas ar mazbērniem pērn stādīja saulespuķes. Tātad mūsu, Liepājas kopienas dārza cilvēku, patiesībā ir pat vairāk nekā bija pasākumā. Varbūt tas ir labi. Tomēr man arī gribētos, lai mēs biežāk satiktos, mācītos nosvinēt un iepazīt cits citu. Es neesmu cilvēks ar veiksmīgāko sociālizēšanās pieredzi kopienas dārzā – es to vēl tikai mācos. Un ļoti priecājos, ka man ir vieta, kur to darīt. Šovakar pulksten 18:00, starp citu, kopienas dārzā būs grāmatu vakars – “Jaunie grāmatēži” satiksies, lai runātu par Kena Kīzija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Varbūt kādam tā būs arī pirmā satikšanās ar dārzu, kādam – iespēja satikties un iepazīties no jauna. Dārzs ir atvērts visiem – to gan atceries. Varbūt tieši šovakar? Es būšu.

 

Ilze