Kultūru ir jāgrib piedzīvot

Bērnībā un pusaudža gados ģimene pārāk neaizrāvās ar kultūras ieviešanu manā dzīvē. Atceros, ka labākā draudzene brauca uz Dailes teātri kopā ar vecākiem, un tolaik es uz to raudzījos kā uz brīnumu, kas man ir tāls un neaizsniedzams. Viss mainījās, kad pēc 9. klases sāku darboties teātra pulciņā, un tas pavēra pavisam citu ainu kultūras iepazīšanai. Es guvu motivāciju apmeklēt gan izstādes, gan izrādes, koncertus un daudz ko citu, negaidot, kad to piedāvās mana ģimene, skolotāji vai vēl kāds no malas, jo biju kultūras dzīves pašā iekšienē ar savu darbošanos, un tālāk arī patēriņš aizvēlās ar sniega bumbas efektu.

Kāpēc šo rakstu? Jo sarunu vakarā “Liepāja un kultūra” pagājušajā nedēļā izskanēja šis trauslais apgalvojums – kultūras patēriņš ir apzināta, gribēta rīcība, kas prasa pārvarēt ļoti daudzus šķēršļus. Un šķēršļi katram var būt citi. Protams, vienmēr gribas, lai kāds palīdz tos pārvarēt. Bet varbūt tieši spēja motivēt sevi kultūru patērēt un iesaistīties tās procesos arī liecina par kultūras apziņu?

Kāda ir kultūra Liepājā un, kādus secinājumus varam izdarīt par pēdējos gados notikušo un pieredzēto?

Lūk, dažas no sarunu vakara dalībnieku pārdomām:

Liepājā kultūras piedāvājums ir ļoti plašs, bieži vien nedēļas nogalēs ir tik daudz pasākumu, ka ir jāizvēlas, jo uz visiem paspēt nevar (kādam tas šķiet pozitīvi, kādam – žēl, ka nevar visu). Arī cenu kategorijas pasākumiem ir ļoti dažādas, taču kopumā pieejamas visiem gribētājiem. Kā pozitīvais piemērs ar salīdzinoši zemu cenu politiku tika minēts kultūras nams Wiktorija. No savas puses gribu pieminēt dažādos mākslas projektus, piemēram, Liepājas mākslas forumu, kas vienmēr piedāvā biļetes par ļoti samērīgām cenām. Taču šeit parādās projekti – kultūras dzīves aktivitāte pilsētā ir ļoti atkarīga no projektu pieejamības un apstiprinātajiem projektiem, kas tobrīd ir aktuāli finansētājiem. Vai tā tam būtu jābūt?

Kā par vēl vienu nozīmīgu aspektu kultūras dzīves pieejamībā tika minēta “kultūras iziešana” no ierastās vides. Būtu lieliski vairāk kultūras pieredzēt mikrorajonos un vietās, kur to ierasti negaida., ļaut notikt nejaušai saskarsmei. Kā neapgūta teritorija kultūrai tika minēts Raiņa parks. Kultūrai jāļauj “pastaigāties pa ielām”, nedaudz apbružāties, lai tā pamainītu savu tradicionālo formātu. Sarunas dalībnieki arī atzina, ka Liepājai piestāv eksperimentāla kultūra, pasākumi, un tos gaida aizvien vairāk. Kā pozitīva tendence minēta murāļu attīstība, arī velokultūras pasākumi.

Kamēr patērētājiem ir daudzas un dažādas idejas kultūras notikumu bagātināšanai un mainīšanai, kultūras organizētājiem lielas bažas dara zemais kultūras apmeklētāju skaits, precīzāk, tā ir viena un tā pati auditorija, kas kultūru patērē. Kā sasniegt pārējos? Ar kādu piedāvājumu, formātu? Daļa no ieteikumiem jau izskanējuši iepriekš.

Sarunas laikā pieskārāmies arī Liepājas kandidatūrai Eiropas kultūras galvaspilsētas statusā 2027. gadā. Un secinājām, ka tas ir labs atspēriena punkts kaut vai tāpēc, lai par kultūru jau tagad sāktu domāt dažādos virzienos. Lai to labāk izdarītu, organizētāji aicina aizpildīt arī elektroniskas aptaujas par kultūras patēriņa tendencēm. To iespējams izdarīt šeit.

Par ko būs mūsu nākamais sarunu vakars? Kultūras norises un ar tām saistītā izglītība ir tikpat svarīga. Tāpēc nākamajā reizē lūkosim saprast, kas notiek ar Liepājas Universitāti. Kamēr daudzi absolventi slavē un cildina vienu studiju programmu, tikmēr citi apgalvo – universitāti jau sen vajadzēja slēgt vai apvienot ar kādu citu. Runāsim.

Sarunu vakari notiek projekta “Radi Liepāju pats” ietvaros un to finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.

Ilze

Bloga ieraksts veikts projekta "Radi Liepāju pats" ietvaros, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.