Liepājas kultūras sāpe
Projekta “Radi Liepāju pats” laikā apskatījām, iedziļinājāmies, analizējām un risinājām dažādu jomu jautājumus. Arī tik izaicinošus kā, piemēram, gaisa piesārņojums, pašvaldības administrācijas caurredzamība un uzticamība, pilsētvides pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Kad pieķērāmies Liepājas kultūrai un mākslai, ar kolēģēm nevarējām iedomāties, ka šajā tēmā “iesprūdīsim” uz vairāk kā pusgadu.
Parasti sarunās ar liepājniekiem, dažādos pasākumos vai arī soctīklos izkristalizējās tās tēmas, kam vajadzētu pievērst uzmanību. Tad izvēlētajai tēmai organizējām sarunu vakaru. Ja parādījās nopietni problēmjautājumi, rīkojām diskusiju un meklējam atbildes, risinājumus kopā ar attiecīgās jomas ekspertiem un domes pārstāvjiem.
Saistībā ar vairākiem komentāriem par kultūras jomu Liepājā izlēmām pievērsties šai tēmai. Un domājām, ka pietiks ar sarunu vakaru, tomēr pat to bija grūti īstenot. Cilvēki, kuri gadiem ilgi ieguldās Liepājas mākslas un kultūras dzīves veidošanā, nevēlējās vai neredzēja jēgu šādām sarunām, jo “diskusijas ir bijušas daudz, bet izmaiņu gandrīz nekādu”. Mēģinot aizsniegties līdz atšķirīgām sabiedrības grupām, rīkojām divus sarunu vakarus divās dažādās vietās, tomēr atsaucība bija diezgan zema, salīdzinot ar citiem mūsu pasākumiem. Nevēloties šo tēmu atstāt pusratā, vienīgais variants, ko redzējām kā jēgpilnu - apkopot šos sāpju jautājumus un viedokļus un lūgt komentārus atbildīgajai pilsētas iestādei - Liepājas Kultūras pārvaldei.
Jautājumi bija atšķirīgi. Piemēram, bija cilvēki, kas nebija pamanījuši daudzās sarunas un diskusijas starp domes un privātā kultūras sektora pārstāvjiem, vai arī uzskatīja, ka paši kultūras dzīves organizētāji savā starpā nesadarbojas. Daži jautāja par kultūras piedāvājuma dažādošanu, kamēr citi aktualizēja “cīņu par publiku”. Vairāki viedokļi pauda neuzticību Liepājas kultūras projektiem, citi kritizēja kultūras centralizāciju. Vēl kāds aicināja nekoncentrēties tikai uz tūrisma sezonu, bet veidot ilgtspējīgu, post-industriālu Liepāju, citi aicināja vairāk atbalstīt mazākumtautības ansambļus, organizēt modernās dejas pieaugušajiem, bezmaksas pasākumus uz 18. novembri un Ziemassvētkiem, piešķirt vairāk finansējuma jauniešu kultūras pasākumiem un atbalstīt nepelnošās jomas, piemēram, rakstniecību. Šeit var apskatīt citus jautājumus/viedokļus: https://ej.uz/atbildeskultūra.
Jautājumus nosūtījām gada nogalē, un pagāja kāds laiciņš, līdz Kultūras pārvalde reaģēja. Priecājamies, ka reakcija nebija “atrakstīšanās”, bet aicinājums uz tikšanos. Tikšanās reizē sapratām, ka uz dažiem jautājumiem atbildes viegli varēja atrast skaitļos. Piemēram, ja ir bažas, ka kultūras projektu konkursā atbalsta tikai “savējos” (neviens gan nav tā arī mums pateicis, kas ir “savējie”), ir vērts paskatīties uz cipariem: agrāk bija viens projektu konkurss gadā, kur kopējais atbalsts bija 40 000 EUR. Kopš 2020. gada ir divi projektu konkursi gadā ar kopējo finansējumu 100 000 EUR, kas nozīmē, ka atbalsts kultūras jomai ir audzis. Iepriekšējo divu gadu laikā saņemtas 339 projektu pieteikumu idejas (no 156 organizācijām), no kurām 109 projekti (61 organizāciju) ir saņēmuši atbalstu. Nolikums un kritēriji ir pieejami visiem. Žūrija katru gadu mainās. Interesanti arī bija uzzināt, ka žūriju nav nemaz tik viegli atrast, jo viens no nosacījumiem žūrijas locekļiem ir obligāta ienākumu deklarācija, ko ne visi vēlas iesniegt. Kopumā skaidra, caurredzama sistēma, kas nodrošina objektīvus rezultātus. Tad kādēļ aizdomas par negodīgu atbalsta piešķiršanu? Iespējams, žūrija būtu jāpapildina arī ar speciālistiem ārpus Liepājas. Tad varētu izvairīties no situācijām, kad cilvēkiem rodas jautājumi - kā tas nākas, ka tiek apstiprināti projekti cilvēkiem, kuri paši ir arī žūrijā. Pat, ja konkrētie žūrijas locekļi attiecīgo projektu nevērtē, cik objektīva spēj būt pārējie žūrijas kolēģi? Un vēl - kādēļ no pārvaldes joprojām prasa, lai tā organizētu deju kursus vai citus pasākumus?
Iespējams, atbilde ir komunikācijā. Pašvaldības mājas lapā ir skaidri aprakstīti pārvaldes uzdevumi. Vai tā ir vieta, kur komunicēt ar liepājniekiem? Vai, lai liepājnieks saprastu, ka kultūras pārvalde nav pasākumu rīkotāji, bet iestāde, kas nodrošina kultūras procesu attīstību pilsētā, ir jāpēta mājaslapa vai jādodas uz kultūras pārvaldi, kuras “durvis vienmēr ir atvērtas”? (Starp citu - kad mēs tur bijām, tiešām visas durvis bija vaļā, iestāde iespēju robežās ir atvērta apmeklētājiem un sarunām.) Vai veiksmīgāka komunikācija būtu soctīklos (mūsu pieredze rāda, ka e-pasti var likt pagaidīt)? Publiskas tikšanās, kurām kultūras jomas pārstāvji vairs netic? Mūsu tikšanās reizē Kultūras pārvaldes darbinieki izteica aicinājumu liepājniekiem, it sevišķi kultūras dzīves rīkotājiem paskatīties uz Kultūras pārvaldi ar svaigu skatienu un ņemt vērā, ka arī pašvaldības iestādes restartējas un attīstās. Bet kā šo svaigo skatienu attīstīt, ja vilšanās sajūta ir attīstījusies gadiem ilgi?
Iespējams, atbildes var nest Eiropas Kultūras galvaspilsētas tituls. Ja esam to ieguvuši, kaut ko mēs kā pilsēta (nevaldības sektors, dome un pārvalde, biznesa pārstāvji) tomēr darām pareizi. Un uz šīs nots varbūt arī varam turpināt darīt - tikties, sadarboties, negaidīt no pārvaldes, ka viņi paši rīkos (jo nerīkos), bet dalīties savās idejās un prasīt tām atbalstu. Pilsēta var, liepājnieki var un māk. Ar uzticēšanos un komunikāciju gan mums vēl jāpiestrādā. Gan pilsētas pārvaldei, gan kultūras darboņiem, arī kultūras patērētājiem. Ja pie tā piestrādāsim, tad ticu, ka 2027. gads bēs nevis kā krāšņs salūts, bet lielisks atspēriens turpmākai kultūras un arī citu jomu attīstībai Liepājā, kā teica kāds liepājas mākslinieks. Mēs, “Radi Vidi Pats”, vispār esam pret salūtiem. Un mēs pavisam noteikti esam par atbalstu, sadarbību, komunikāciju. Lai top - tikko apstiprinātajiem projektiem (mūsējos divus noraidīja, bet nav aizdomu par šmaukšanos vērtējumos, mēs varbūt vienkārši neesam kultūras biedrība), lai top rīt, lai top 2027. gadā un pēc tam - vēl jo vairāk!
Linda un "Radi Liepāju pats" komanda