Kam pieder meži?
Pirms dažiem gadiem piedalījos kampaņā "100 kailcirtes Latvijas simtgadei". Iespējams, ka tā bija pirmā reize, kad sāku iedziļināties mežu apsaimniekošanas politikā Latvijā. Toreiz sašutumu vētru vides organizāciju vidū un attiecīgi – šīs kampaņas izveidi, veicināja likumprojekts, kuru vēlējās rosināt Zemkopības ministrijā – atļaut cirst caurmērā vēl tievākus kokus. Tas nozīmētu, ka jau pavisam jaunus kokus varētu cirst likumīgi, kas, savukārt, veicinātu jau tā pieaugošo kailciršu daudzumu, kā arī vēl vairāk samazinātu veco koku īpatsvaru.
Pa šo laiku likumprojekts, šķiet, norimis, taču cilvēku neapmierinātība ar Latvijas Valsts mežu darbu – gan ne. 28. maijā, kad tikāmies tiešsaistes sarunu vakarā par mežiem, aizrunājāmies vairāk kā divas stundas, arī emocijas vienā mirklī bija sakāpinātas, saprotam – mežu jomā vēl daudz neskaidra un apspriežama.
Mežu interesents un aktīvists Jānis Nicmanis bija tas, kurš vērsās pie Radi Vidi Pats ar ierosinājumu runāt par mežiem. Tā kā esam atvērti iedzīvotāju iniciatīvām, daudz nedomājot piekritām. Jānis ilgākā laika periodā lasījis pētījumus, sazinājies ar mežu saistītām NVO kaimiņvalstīs, un viņam par šiem jautājumiem izveidojies zināms priekšstats.
Neesam mežsaimnieki, lai varētu precīzi spriest par mežu apsaimniekošanas kvalitāti un draudzīgumu dabai, taču sarunas laikā nonācām pie nozīmīgiem secinājumiem, kas parāda, ka kopumā meža apsaimniekošana Latvijā nenotiek pietiekami caurspīdīgi, trūkst komunikācijas ar sabiedrību. Tā piemēram, informācija ir gana sarežģīta, turklāt pētījumu par šo jomu nav daudz un ir grūti atrodami. Valsts iestāžu pienākums būtu efektīvāk komunicēt šos jautājumus ar sabiedrību.
Šobrīd arī īsti nav saprotams, kāda starptautiska un neatkarīga institūcija varētu veikt meža politikas Latvijā novērtējumu, šobrīd vērtētāja darbu algo valsts, kas bieži vien nesniedz objektivitāti.
Sarunas gaitā un arī pēc tās secinājām, ka ļoti svarīgi kopā sanākt un veidot darba grupas dažādu nozaru pārstāvjiem – meža privātīpašniekiem, NVO pārstāvjiem, mežziņiem, jomas ekspertiem, valsts pārvaldes darbiniekiem u.c., lai beidzot formulētu nesaprotamo, risināmo un vienotos par kaut kādas tuvākā nākotnē ieviešamas mežiem labvēlīgas politikas īstenošanu. Būtu nepieciešams arī vairāk runāt par hemiboreālo (t.i. Latvijā izplatīto mežu veidu) veco mežu nozīmi CO2 piesaistē. Zinātkārajiem un tiem, kas vēlas vairāk papētīt meža jomu, iesakām šādus materiālus:
- 2008. gadā veiktu pētījumu Par oglekļa bilances principiem un vecajiem mežiem: https://cordis.europa.eu/article/id/29855-older-forests-are-important-carbon-sinks-research-reveals
- Ornitologa un mežu aktīvista Viestura Ķerus blogu: http://vkerus.blogspot.com/
- Pētījumu par Latvijas un Igaunijas mežiem: https://elfond.ee/biomassreport
Latvijā (atšķirībā, piemēram, no kaimiņvalsts Igaunijas) nav NVO, kas pārstāvētu ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanas principus, aktīvists Jānis tuvākajā nākotnē plāno šo mainīt. Tāpēc, ja arī tevi interesē meži un vēlies sniegt artavu to aizsardzībā, sazinies ar Jāni (janis.nicmanis@zohomail.eu )
Projekta “Radi Liepāju pats” ietvaros noteikti vēlamies vēl runāt par mežu ilgtspējas jautājumiem, visticamāk, ka nākamajā reizē to darīsim diskusijas formātā.
Blogs tiek veidots projekta “Radi Liepāju pats” ietvaros. Projektu “Radi Liepāju pats” finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
Ilze