Vai eksistē dzīve pēc projekta? Nē, patiešām.
Pēdējās dienās un pēdējā mēnesī jo īpaši var just gaisā virmojam to savādo sajūtu, kas rodas neilgi pirms kaut kam ir jābeidzas. Notiek tik daudzas lietas vienlaikus, ka ir grūti koncentrēties savām sajūtām par to, kas notiks pēc dažām dienām. Es esmu iegrimusi darbos, pēdējos pagūstamajos un īstenojamos pasākumos, bilžu apstrādē, bilžu ievietošanā soctīklos, bloga ieraksta veidošanā, preses relīzes rakstīšanā utt. Un man nav bijis laika, lai apstātos, paskatītos uz sevi, savām kolēģēm (jo mēs visas esam tajā pēdējā mirkļa skrējienā) un padomātu. Padomātu, vai "eksistē dzīve pēc projekta?”.
Bet tieši šī iemesla dēļ mēs ļāvām pēdējam projekta notikumam nākt tieši ar šādu nosaukumu: “Vai eksistē dzīve pēc projekta?”, pieļaujot, ka ne tikai mums, bet arī daudzām citām organizācijām un cilvēkiem šis varētu būt svarīgs jautājums.
Pasākuma centrālā daļā bija diskusija, uz kuru aicinājām tos organizāciju pārstāvjus, kuri īstenojuši vai īsteno Aktīvo iedzīvotāju fonda projektus. Tie bija Lolita Terēze Nicmane (Mediācijas Telpa, Rīga), Martins Muitenieks (Kuršu iniciatīvu fonds, Pape), Inga Birzgale (Attīstības platforma YOU+, Liepāja), Daina Dubra (Piekrastes Konvents, Engure). Katram no viņiem bija savi iemesli, kāpēc izvēlēties un uzsākt tieši AIF projektus, kā piemēram, tieši tobrīd aktuāls temats kopienā vai turpinājums jau esošajiem organizāciju procesiem. Un visi saskata iespēju turpināt strādāt ar savu tematu arī pēc projekta, jo tā laikā īstenotas tik daudzas labas lietas, gūtas zināšanas, kas līdz šim nav bijušas vai apkopota tāda informācija, kas vēl ilgi būs būtiska un pielietojama. Raugoties uz mūsu, “Radi Liepāju pats”, projektu, es zinu, ka tik daudz esam iemācījušies, arī skarbas un ne tik patīkamas pamācības, bet visas pielietojamas tālākajās mūsu un NVO dzīvēs. Mēs, piemēram, tagad zinām, ka iedzīvotājiem gribas, lai nāk pie viņiem, lai par viņiem izrāda interesi, kas rada motivāciju arī viņiem pašiem iesaistīties. Es zinu, ka palīdzība ukraiņiem Liepājā tik drīz nerims, mūsu latviešu valodas sarunu vakari un mākslas nodarbības turpinās dzīvot, cik ilgi vien būs nepieciešams. Es zinu, ka kopienas dārzā mēs turpināsim darboties, doties talkās, varbūt vasaras vakaros skatīties filmas un ēst popkornu. Sarunu vakari lēnām pārtop vides sarunās, kurām būtu jānotiek reizi mēnesī. Ir dzīve pēc projekta. Jo “Radi Liepāju pats” projekts ir tikai viens no zobratiem kopējā Radi Vidi Pats sistēmā.
Šajā ierakstā noteikti vērts pieminēt arī demokrātijas kvadrāta metodi, kas tika pielietota, lai 3-4 cilvēkiem savā starpā ļautu padiskutēt par dažādiem jautājumiem, esot pavisam tuvu un ierobežotā laikā. Biju dažos no kvadrātiem un dzirdēju, piemēram, idejas tam, kā varētu turpināt lieliska projekta jau iesākto (ļoti aktuāli!). Izskanēja viedokļi piesaistīt uzņēmumus, radīt organizāciju un projektu “pēcnācējus”, kas nāk un dara. Kā arī radīt tādu pakalpojumu, kas būtu nepieciešams un kvalitatīvs pašvaldībai, lai tā šo pakalpojumu no organizācijas pirktu.
Pasākuma noslēgumā jeb “saldajā ēdienā” mācījāmies par mācīšanos nodarbībā “Kopumā normāli” – centāmies analizēt savus mācīšanās paradumus un rast veidus, kā savu mācīšanos pilnveidot, pamainot arī metodes, kā to darām.
Taču dīvainā sajūta, kas radīsies pēc vairāk nekā divus gadus ilguša projekta, noteikti būs tāpat. Ilgas pēc savas rutīnas. Mums katram sava dzīve pēc projekta, bet kopējā Liepājas dzīves plūsmā “Radi Liepāju pats” iemantoja vienu pavisam konkrētu vēstījumu – nekad nenovērtēt iedzīvotājus par zemu – viņos ir spēks darīt, iebilst, mācīties un turpināt iesākto.
Ilze