Kad pilieni kļūst par okeānu

Dzīvā bibliotēka norisinājās 59. dienā, kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā, un šīs dienas numerācija kalpoja arī par pasākuma nosaukumu. Šodien, kad rakstu šo ierakstu, rit jau 71. diena. Kārtējā diena ar šausmām, pārdzīvojumiem, neticamu izturību, cilvēcību ukraiņu pusē. Domājot par nebeidzamo cilvēcisko spēku, arī gribas atskatīties uz dzīvo bibliotēku. Dzirdēju tikai divus no stāstiem (jo tāds ir dzīvās bibliotēkas princips, viena grāmata savu stāstu lasa nedaudzas reizes), taču katram piemita sava atšķirīga sajūta. Terēze sniedza zināmu optimismu – pie viņas strādājošā ukraiņu sieviete šobrīd jau jūtas samērā labi un iespējams par būtu gatava Latvijā apmesties uz dzīvi. Savukārt Guntas jeb Dr. Klauna Gugas stāsts bija caurvīts ar mīlestību un gaišumu, ko spēj radīt tikai ļoti atbruņojoša cilvēka (kāda ir Gunta) un bērnu sastapšanās šķietami bezcerīgos apstākļos.

Man mazliet sanāca parunāt arī ar vēl vienu grāmatu – Oleksandru. Apbrīnoju šī cilvēka spēju būt tik stipram un saglabāt možo un atvērto saikni ar pasauli pēc visa notikušā un joprojām notiekošā Ukrainā. Oleksandram ir funkcionāli traucējumi un viens no mūsu nākamajiem pasākumiem būs sarunu vakars ar un par cilvēkiem un Liepājas pieejamību šiem cilvēkiem. Viņš ne tikai pateicās par iespēju būt daļai no dzīvās bibliotēkas, bet arī izteica vēlēšanos piedalīties gaidāmajā sarunā. Pirms pāris dienām pamanīju, ka būdams žurnālists, viņš neklusē par notiekošo arī Latvijā, par to cienu viņu vēl vairāk. Lūk lasāms viņa viedokļa raksts liepajniekiem.lv: https://www.liepajniekiem.lv/zinas/sabiedriba/ukraina-skats-no-liepajas-beglu-diskreditesana-ukraini-nav-haholi/

Paldies visiem tiem, kas nebaidījās no emocijām, sastopoties ar Ukrainas kara stāstiem un paldies drosmīgajām grāmatām. Aicinām sekot līdzi turpmākajiem pasākumiem un notikumiem!

Ilze