Vai tu gribi valdību, ko ievēlē cietumnieks? Ej vēlēt!

Šo rakstu gribu sākt ar virsraksta attaisnošanu. Tā es uzrakstīju, lai piesaistītu tavu uzmanību. Īstenībā ir nevis cietumnieki, bet cilvēki cietumā vai cilvēki ieslodzījumā. Un īstenībā nav baigi lielais risks, ka viņi izvēlēsies mūsu valdību. Bet es ceru, ka viņi to darīs. Un arī tu. Gan 1. oktobrī, gan sabiedriskajās apspriešanās, parakstu vākšanās, piketos, sarunās.

Pirmsvēlēšanu laikā sarunas par vēlēšanām ir svarīgas, tādēļ savu sarunu vakara septembra tēmu izvēlējāmies veltīt šim notikumam. Tomēr visapkārt šo sarunu ir ļoti daudz - gan televīcijā, gan soctīklos, kad dažādos pasākumos. Tādēļ izlēmām doties tur, kur šādu sarunu praktiski nav - uz Liepājas cietumu. Sarunājāmies 10 cilvēki - Linda, Anna Paula no “Radi Vidi Pats”, Amanda no biedrības “You+”, kas iepazīstināja visus arī ar jaunā vēlētāja rokasgrāmatu un 7 puiši, kas atrodas Liepājas ieslodzījuma vietā.

Mūsu plāns bija rosināt nelielu kopīgu sarunu sākumā, kur katrs pastāsta savu viedokli par vēlēšanām, tad izpētīt visu partiju piedāvātās programmas, un parunāt, kas mums katram svarīgs, izvēloties partijas. Tomēr jau pirmais sarunu aplis liecināja, ka pēc šī plāna īsti vadīties nevarēsim, jo daži no puišiem, iespējams, nejutās pietiekami droši, lai runātu visu priekšā, citiem vēl nebija pieredzes ar vēlēšanām, citi labprāt runātu visu lauku, pārsvarā, par to cik viss Latvijā ir slikti. Tādēļ ātrāk pievērsāmies programmu pētīšanai, runājot par to, kas mums katram šajā valstī ir svarīgs, par ko liecina partiju statistika (kandidātu vecums, dzimumu līdzsvars, izglītības līmenis u.tml.). Un tad mazākās grupiņās saruna jau vedās labāk.

 

Meiteņu pārdomas pēc pasākuma.

Amanda:

“Šī man bija ļoti forši pieredze, jo pirmo reizi biju cietumā un bija iespēja sarunātis ar cilvēkiem tur. Man bija izveidotas ekspektācijas par to, kā būs, lai arī realitātē bija pilnīgi citādāk, pozitīvā nozīmē. Puiši bija varbūt ne pārāk atvērti, bet es jutos droši, kā cilvēks ar cilvēku. Bija interesanti parunāties, jo caur viņu viedokļiem varēja uzzināt vairāk arī par pašu cilvēku. Svarīgi saprast, ka arī tie, kas sēž cietumā, arī ir tikai cilvēki. Viņi ir vairākkārt pieļāvuši kļūdas, kas viņus novedušas cietumā, bet tie ir cilvēki, kas ir jāiesaista šādās sarunās. “

 

Anna Paula:

“Piedaloties šajā sarunu vakarā, es ļoti spilgti (un pat visai nospiedoši) izjutu pilsonsikās aktivitātes kontrastu starp brīvību un ieslodzījuma vietu. 

Ejot uz sarunu, ārpus cietuma sienām es biju vienkārši vidēji aktīva pilsone, kas plāno iet uz vēlēšanām un ikdienas sarunās, ja tēmas turp aizved, mudina iet vēlēt arī citus, bet neuzskata sevi par aktīvisti un vēlēšanu popularizētāju. Ieejot cietuma sienās un sastopot ieslodzīto puišu pretestību pret vēlēšanām un tajās iesaistītajiem politiskajiem spēkiem, uz šī fona es pēkšņi izklausījos pēc radikālas aktīvistes, kaut arī viss, ko es daru, ārpus cietuma sienām ir normāla, vidēji aktīva pilsoņa ikdiena. Bezcerīgais, bezizmēra (un daudzbrīd visai senilais) VISSIRSLIKTI, kas nāca no sarunas biedru puses, bija ļoti liels un nospiedošs. Un es jutu, ka, lai šo sarunu kaut kā jēgpilni turpinātu, man vajadzētu zināt daudz vairāk faktu. Piemēram, par cilvēku labklājības līmeni, ceļu kvalitāti, veselības aprūpes sistēmas uzlabojumiem pēdējo 20 gadu laikā, cilvēku ienākumu līmeni u.c. tēmām, kuras puišu teiktajā izklausās, ka būtiski pasliktinās, kaut arī es jūtu pretējo. Bet man trūka faktu, lai to pierādītu, tāpēc ne vienmēr varēju puišiem sniegt būtiskus pretargumentus. Protams, ka necerēju (un tas nebija mana sarunas misija) viņus pārliecināt piekrist manam viedoklim, bet ar tik atšķirīgiem viedokļiem bija grūti veidot sarunu, nevis mēģināt iet pārliecināšanas ceļu, jo daži viedokļi bija tik krasi atšķirīgi no manējā un man tik ļoti grūti pieņememi, ka tie raisīja pretreakciju. Piemēram, izskanēja pārliecība, ka kopš iestāšanās ES viss ir palicis sliktāk, vai viedoklis, ka līdzekļi, kas ieguldīti atbalstam Ukrainā, ir izškērtēdi, jo tos vajadzēja ieguldīt Latvijas sociālo problēmu risināšanā.

Viena tēma, ko šaubos, vai sastaptu sarunu vakarā ārpus cietuma telpām, bija viedokļi par tieslietu sistēmu. Kad puiši to ierindoja vienā no jomām, ko uzskata par svarīgu uzlabot nākotnē, es pēkšņi apstulbu, jo sapratu, cik tuvu viņu dzīves ikdienai tā ir. Brīvībā es šajā jomā drošvien aktualizētu korupcijas vai sistēmas caurspīdīguma tēmu, bet puišu minētie uzlabojumi bija vairāk saistīti ar viņu ikdienu un tas mani izsita no ierastā skatupunkta uz tieslietu sistēmu. Un man pašai iepriekš likās, ka mans redzējums nemaz nav tik šaurs. 

Šī saruna bija izaicinājumu pilna. Pēc tās es biju ļoti piekususi un tik augstā stresa līmenī, ka man vajadzēja krietnu laiku, lai no šīs sajūtas atietu, bet šī arī bija ļoti vērtīga saruna, lai saprastu un piedzīvotu to, cik maz es patiesībā zinu. Ārpus cietuma sienām es varu aizvadīt, manuprāt, visai jēgpilnas un patīkamas sarunas par vēlēšanām un politiku, bet sapratu, ka tas tikai tāpēc, ka esmu pieradusi pie līdzīgiem informācijas burbuļiem. Un izrādās, ka, lai sarunātos ar citu informācijas lauku, ir nepieciešams cits zināšanu līmenis. Daudz dziļāks par manējo vispārīgo, ar kuru varu visai labi plūst sarunās brīvībā.”

 

Šīs sarunas, lai cik sarežģītas un mulsinošas, ir ļoti svarīgas. Tas ir nozīmīgas cilvēkiem, kas netic vēlēšanu nozīmīgumam vai valstij kopumā, un tas apliecinājās faktā, ka viens no puišiem, kas pirms pāris mēnešiem arī teica, ka nav jēgas vēlēt, šīs sarunas beigās paņēma sīkāk pastudēt visu partiju programmas. Un tikpat nozīmīgi tas ir mums, it kā aktīvajiem un atbildīgajiem, bet tajā pašā laikā burbuļcilvēkiem - arī mums ir svarīgi ieraudzīt, satikties un sarunāties ar izolētākajām sabiedrības daļām, jo arī tā ir mūsu valsts. Arī viņi ir mūsu šodiena un nākotne. Par kādu nākotni balsos viņi? Pār kādu tu?

 

Linda