Lucijas stāsts

Kā brīvprātīgā es pieteicos projektam ar nosaukumu "No bikes, no party" kas pieņem ceļotājus no tuvām un tālām valstīm, lai dotu tiem visu nepieciešamo dzīviošanai - guļvietu, pārtiku, iespēju redzēt jaunas sejas un piedalīties dažādās radošās darbnīcās, kurās pārsvarā tiek apspriests viss par un ap ceļošanu.

Atminos manu mammu sakot, ka es gatavojos visam par vēlu, kam gan es nepiekritu, jo kāpēc gan dzīvot nākotnei, ja es varu dzīvot tagad? Ar šādu domu es dzīvoju līdz brīdim, kad EVS bija patiešām sācies un kā vienmēr...

es ierados lidostā ar tik tikko sakravātām mantām, lai jau nakamā brīdī sveiktu savus jaunos biedrus.

Pēc kopā pavadīta brīža lidostā ar viņiem veicot akro-jogu un spēlējot dažādas prātu asinošas spēles pa ceļam uz Liepāju, es sapratu, ka šie ļaudis man pat tā tīri labi patīk. Tas bija brīdis, kad es sapratu, ka garlaicīgi man ar viņiem nebūs. Organizācija, kas mūs uzņēma, savāca mūs no lidostas un taisnā ceļā veda uz turpmāko dzīves vietu. Ko gan es varētu sacīt? Mani iespaidi par pirmo nakti -  viss šķita mazliet  biedējoši un dīvaini... Vai es jau minēju, ka tā bija nakts? Jo tā patiešām bija! Piķa melnā tumsā mani veda pa vēl sev neiepazītām vietām un ar pilnīgi svešiem cilvēkiem.

Mēs tikām atstāti skatiena attālumā no vietas, kur atradās "Ceļošanas skola". Un šīs ir mūsu mājas? Tajā brīdī šī vieta šķita pavisam neapdzīvojama. Es pie sevis nodomāju - nu, labi. Gan jau ka iekšpusi viņi tomēr būs pacentušies kaut cik sakopt. Nu, jebkurā gadījumā, viņi patiešām to bija izdarījuši, bet ēkas stāvokļa dēļ, tas it nemaz tā nelikās. Šādas ir sekas piecpadsmit gadiem bez cilvēka klātbūtnes. Nerunājot jau par to, ka tā ir bijusī apavu fabrika. Kādi bija mani secinājumi? Man tā šķita tik pat neapdzīvojama arī no iekšpuses cik tā likās no ārpuses. Apvaicājos ar apkārtējiem – izrādījās, ka viņiem dzīvošana šeit nešķita nemaz tik neiespējama. Kad es ielecu savā gultā, pa visurieni izlidinājās putekļi. Mūsu divstāvu gultai nebija pat trepju, lai uzrāptos augšā un brīvprātīgajIi, kura gulēja uz apakšējā matrača, viņai bija jācīnās ne tikai ar niknu klepu un skrejošu degunu alerģijas dēļ, bet arī ar krītošiem uz sejas koka gabaliņiem, kas krita uz sejas no virsējās gultas. Varbūt man vajadzēja klausīt savu mammu un sākt gatavoties agrāk? Varbūt vajadzēja sākt ar jautājumu - kur gan es galu galā īsti nonākšu un kas ar mani būs? Bet ar to tak vēl nekas nav zaudēts! Skatītsimies ko mēs varam iesākt ar to, kas mums ir!

Šīs pirmās pāris dienas gaisā virmoja jaušama skepticisma smaka, kad pat es atcerējos sev dotos ieteikumus doties mājās, ja kļūst par traku. Bet par spīti tam, mēs nolēmām runāt ar projekta vadītājiem. Ir noderīgi atminēties, ka komunikācija ir laba lieta, kas var palīdzēt tev jubkurā situācijā! Ar atvērtām ausīm un prātu viss beidzās ar abpusēju saprašanos un problēmu risināšanu. Beidzot mēs pārvācāmies uz jaunu dzīvokli, kur mums bija pietiekami daudz laika, lai šo vietu padarītu dzīvojamu gan mums, gan mūsu gaidāmajiem viesiem.

Ar laiku mēs jau bijām iedzīvojušies un šķita jo ilgāk es šeit atrodos, jo vairāk man patika tas ko es daru. Lai gan man jau bija gatavas zināšanas par ceļošanu ar kurām dalīties darbnīcās, tā bija nenoliedzama pieredzes, padomu un triku gūšna kā no ceļotājiem, tā brīvprātīgajiem. Drīz vien es iepazinu ne tiekai Liepāju, bet arī pietiekami apguvu Latviešu valodu, lai ejot uz veikalu man nebūtu jaizpilda „interpretācijas deja“, kas jau man šķita vienreizēji!

Mūsu kaimiņiene bija vienkārši fantastiska! Par spīti tam, ka mums nebija normālas saziņas metodes (mēs neprotam tik daudz latviešu vai krievu valodu, tieši tā pat kā viņa horvātiešu vai angļu), tikai pateicoties "interpretācijas deja", mums izdevās sadraudzēties. Viņa rājās par to, ka pa nakti mēs trokšņojām, tāpēc mēs viņai cepām pankūkas. Pēc tam viņa mums izrādīja Liepājas ezera apkārtni un Karostu.

Tā pat kā sevī attīstot jaunas valodu zināšanas, ceļošanas un saziņas prasmes, esmu arī apguvusi kā uz bungām uzsist visparastākos ritmus, kā žonglēt ar ziedu spieķi, kā panākt efektīvu reklamēšanas veidu ar partizānu mārketinga paņēminiem, kur un kā iegūt svaigu ūdeni no avotiem, jaunas ēdiena pagatavošanas receptes, kaut ko vairāk par velosipēdiem un velosipēdu detaļām, kā braukt ar ērmriteņiem, akro-jogas pamatus un vēl un vēl... Šeit esot vissvarīgāk man šķiet, cik gan daudz esmu uzzinājusi par sevi, pie kā man vajadzētu piestrādāt un ko man vajadzētu uzlabot. Kuras lietas darbojas vienā situācijā, bet otrā – nē.  

Un man izdevās arī nedaudz paceļot! Liepāja pati par sevi ir skaista, bet tādas ir arī Sigulda, Cēsis, Jelgava un citas Latvijas pilsētas un daba. Mums bija pat izdevība doties uz Igauniju un Somiju, tā bija vienreizīga pieredze! Es patiešām izbaudīju laiku pavadīto šeit kā brīvprātīgā! Es jau biju pazīstama ar daudzām tēmām, bet tagad es varēju mācīt lietas, kuras man pašai interesēja un patika. Tāpēc tas mani nekad nenogurdināja. Mēs ne tiakai gatavojām darbnīcas un rūpējāmies par skolu un brīvprātīgajiem, mēs arī piedalījāmies nakts velorats braucienos apkārt Liepājai un vienreiz pat līdz Grobiņai. Mēs veidojām dokumentālos vakarus un gatavojām ar LGBT saistītus pasākumus, palīdzējām velo darbnīcā un ērmriteņu stūrītī un "Jauniešu festivālā", kā arī rīkojām labdarības pasākumus vietējai dzīvnieku patversmei un veicām daudzus citus darbus.

Man šķiet, ka es jau reiz to teicu, bet teikšu vēlreiz, jo ilgāk es šeit atrodos jo vairāk man šeit patīk. Tā neapšaubāmi ir bijusi unikāla pieredze, no kuras esmu attapusies mazliet viedāka, mazliet kvalificētāka, ar dažiem draugiem un ļaudīm, kuri silda manu sirdi un ar nepacietību gaidot jaunu dalību kādā EVS projektā nākotnē.

Lucija Salinovic

Projekts “No bikes, no party” īstenots "Erasmus+: Jaunatne darbībā” ietvaros un finansējumu saņem no Eiropas Savienības.