Itālijas dienvidu piedzīvojums

   Ir apritējuši teju divi mēneši kopš sācies mans piedzīvojums Itālijas dienvidos. Lai gan šo projektu biju
   noskatījusi jau pirms diviem gadiem, izlasījusi krustu šķērsu visu blogu un sekojusies līdzi tā aktivitātēm,
   pirms ierašanās prātu plosīja dažādas domas un mazliet šaubas . Vai realitāte atbildīs gaidītajam? Kāda būs
   jaunā dzīves vieta un jaunie biedri – pārējie brīvprātīgie, ar kuriem būs jādala teju viss un jāpavada lielākā
   daļa laika projekta laikā? Protams, arī dažādi praktiskas dabas jautājumi, tajā skaitā, kā lai paņem līdzi kaut
   visnepieciešamākās lietas, iekļaujoties lidmašīnas bagāžas limitos? =D

Ierodoties pie stacijas Sorrento ar platiem smaidiem mani sagaidīja ne vien Domenico (beidzot varēju
iepazīties klātienē), bet arī viņa sieva un mazā meitiņa, kā arī auksti ziemeļu vēji, kas diemžēl nebija tik
viesmīlīgi. Bija vēl jāsagaida Luksemburgas brīvprātīgais un varējām doties uz Massa Lubrense, ciemu, kur
dzīvosim. Māja, kurā atrodas mūsu dzīvoklis, ir veca, taču, pārkāpjot ieejas durvju slieksni, biju patīkami
pārsteigta. Dzīvoklis ir ļoti plašs, gaišs un mums ir pat sava veranda augšstāvā. Un kas par skatu no tās
paveras, ahhh!

Otrajā dienā pēc ierašanās mums bija iespēja piedalīties bruņurupuča izlaišanā atpakaļ brīvībā pēc
rehabilitācijas. Dažkārt vietējiem zvejniekiem gadās noķert tos savos tīklos. Šī bija 60kg smaga mātīte. Pie
reizes pa ceļam guvām pirmos iespaidus par piekrasti. Skaisti bez gala un ūdens tirkīzzils, dzidrs jo dzidrs,
pasakaini! 
Kopumā pirmie iespaidi viennozīmīgi bija tie labākie. Pat vienkārša pastaiga pa ciemu izraisīja kaudzi pozitīvu
emociju. Mani vaigi ķēra patīkami sildošo saules starus, acis priecēja zaļā daba visapkārt, ziedošie koki un
puķes, pa ielu margām skrienošās ķirzaciņas un tās šaurās, apburošās ieliņas (starpcitu, es joprojām
nesaprotu, kā vietējie spēj vadīt šeit auto)...tas viss jūras krastā kalnu ielenkumā un piedevām Vezuvs rokas
stiepiena attālumā...tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena.
Vēlāk pamazām ieradās arī pārējie brīvprātīgie ,un ,nu, jau kādu laiku esam pilnvērtīga komanda. Jāsaka,
manuprāt, man ir patiešām paveicies ar jaunajiem biedriem. Lai arī šad tad rodas kādas nesaskaņas un
joprojām neiet pilnīgi gludi ar uzkopšanas jautājumiem, neskatoties uz grafiku ar iknedēļas pienākumu
sadali, tomēr sadzīvojam ļoti draudzīgi, pavadam kopīgi brīvo laiku un cenšamies izrunāt domstarpības, ja
tādas rodas.
Par pašu projektu vēl grūti spriest, jo pagaidām, tā sakot, tikai iesildāmies pirms kārtīgi uzsākt darbu, taču
līdz šim man viss ļoti patīk. Ik pa laikam dodamies ekskursijās, lai iepazītu parka un tam pieguļošās
teritorijas, uzzinātu ko vairāk par šo apkārtni, tās vēsturi un kultūras īpatnībām. Martā iemēģinājām spēkus
kajaku savaldīšanā, bija jautri. Šonedēļ jau bija krietni garāki pārbraucieni. Sākumā Massa Lubrense-Meta,
tad pēc dažām dienām atpakaļ, kas ir 11km uz vienu pusi. Tādā veidā gan nogādājām kajakus līdz Metai, kas
bija nepieciešams pasākumam, gan trenējāmies vasaras monitoringa sezonai Ieranto līcī. Esam uzsākuši arī
apmācības par komunikāciju, Facebook lapas menedžēšanu un top ik pa laikam kāds rakstiņš projekta
blogam, kur var sekot līdzi mūsu nozīmīgākajām aktivitātēm, bet to plānojam uzlabot, lai ir vizuāli tīkamāks
un pārskatāmāks. Esam arī tikko kā spēruši pirmos soļus jūras bioloģijas studēšanā. Piemēram, šonedēļ
piedalījāmies seminārā, kas bija veltīts lielākoties poseidonijai, kas ir ārkārtīgi nozīmīgs augs Vidusjūras
reģionā, jo kalpo gan kā dzīvotne ļoti daudzām citām sugām, gan novērš krasta erozijas procesus. Starp
teorētisko un praktisko daļu snorkelējām, lai aplūkotu to un citus vietējās floras un faunas pārstāvjus, kā arī
ievāktu jūras augus noslēdzošajai semināra daļai. Tā bija mana pirmā reize snorkelējot, jo iepriekšējo nācās

izlaist nejauka vīrusa dēļ. Bailīgi un vienlaikus fantastisku iepaidu pilns notikums. Tomēr tādas pilnvērtīgas

apmācības jūras bioloģijā vēl sekos.
Runājot par grūtībām, ar kurām nākas šeit saskarties, noteikti varu minēt iekļaušanos pārtikas iegādei
atvēlētajā budžētā, ar ko ir problēmas pilnīgi viesiem, jo cenas ir negaidīti augstas, jo īpaši dārzeņiem un
augļiem. Līdz ar to arī krietna daļa kabatas naudas tiek tērēta šim nolūkam, ko gan gribētos pietaupīt citām
lietām.
Personīgi man arī itāļu valodas apgūšana ir krietns pārbaudījums, jo nezinu ne vienu citu no romāņu grupas
valodām (kā franču, spāņu, portugāļu). Lai gan veselu mēnesi apguvām itāļu valodas pamatus Sant'Anna
institūtā, man nākas pielikt krietni liekākas pūles nekā pārējiem brīvprātīgajiem un neiet ne tuvu tik raiti ar
runāšanu, taču esmu apņēmības pilna to apgūt. 
Indra