Ierodoties Rumānijā

Visas lietas dzīvē sākās ar mazumiņu  no vēlmes uz sapņiem, no sapņiem uz mērķiem un no mērķiem uz realitāti. Tas, ko mēs savā dzīvē vēlamaies, ir tikai vēlmes, bet ir taču arī kas jādara. Tad nu pienāca mirklis dzīvē, kad vēlos ko patiešām mainīt. Un man tas izdevās.

Tātad šobrīd atrodos Rumānijā Sigišoaras pilsētiņā. Esmu šeit tādēļ, ka bija iespēja piedalīties Eiropas solidaritātes korpusa programmā. Viss, ko man vajadzēja izdarīt, ir satikties ar savu atbalsta personu nosūtošajā organizācijā, nedaudz papļāpāt un uzrakstīt motivācijas vēstuli. Tad sazvanījos ar Rumānijas organizāciju, un esam gaisā!

Brīdī kad uzzināju, ka esmu pieņemts projektā, biju tik ļoti saviļnots, ka pats savām ausīm un acīm nespēju noticēt. Katru dienu domāju par to, ko es šeit darīšu, kapēc es vispār dodos projektā, un visi šie mazie jautājumi nedaudz mani satrauca, kā arī apkārtējie cilvēki vēl šo visu gaidīšanas momentu nedaudz satracināja. Tādēļ jutos gan priecīgs, gan domīgs, reizēm varbūt nedaudz vīlies vai apbēdināts. Tā kā šis projektsilgs pusgadu, tad nu šo es rakstu jau būdams šeit otrajā dienā. Šeit ir brīvprātīgie ir no dažādām valstīm - Francijas, vairāki no Spānijas, arī Vācijas, Dānijas, Beļģijas (mans istabas biedrs), no Polijas. Katrā ziņā šeit garlaicīgi nav nevienam. Otrajā dienā manā galvā sakrājies patiesi daudz informācijas, dažkārt pat domāju, kā cilvēks vispār var pieredzēt tik daudz divās dienās, sākot ar pašu braucienu, negulēšanu lidostās, vairāku stundu brauciens ar mašīnu, protams, arī  smagā soma, ar kuru vēl jāpārvietojas. Kurš normāls cilvēks  to darītu, kurš brauktu ceļojumā ar gandrīz 20 kg smagu bagāžu. Mhmm, laikam jau ka es.

Lai nu kā šobrīd sēžu apartametos un izbaudu tastatūras pieskārienus. Vakardien savā pirmajā dienā iepazinos gandrīz ar visiem brīvprātīgajiem, kas šeit dzīvo un darbojas dažādos projektos. Vēl divi mani kolēģi pievienosies vēlāk. Lai arī biju gulējis tikai divas stundas, pirmajā naktī jau sanāca nedaudz „atpūsties”. Šodien satikos  ar projekta vadītājām Aleksandru (mēs viņu saucam par Adu) un Florentinu. Ļoti laipna sagaidīšana ar apskāvieniem, proti, arī paši brīvprātīgie jūtas visi kā viena liela ģimene, lai arī atsevišķos projektos. Adai šodien tieši trāpijās jubileja, un tas vēl vairāk uzsita ļoti jaukas emocijas. Lai arī var likties, ka te dienas tiek pavadītas izklaidējoties, tajā pašā mirklī visi kā viens koncentrējas uz savu darbu. Tādu darba efektivitāti es vēl nebiju redzējis - katrs sēž pie sava darbiņa un reāli ir tik ļoti iedziļinājušies, ka nevari pat atvilkt no galda nost. Piemēram, vienā no telpā notika filmēšana, un otrā telpā mēs sēdējām kādi 10 cilvēki, un, kad palūdza mūs apklust un nerunāt filmēšanas laikā, atkal visi kā viens klusējām kā peles un turpinājām strādāt. Nu šī ir viena no lietām, kas mani fascinē vissvairāk.

Iepazīšanās aktivitātēs brīdī spēlējām tādu krutu spēli „HA”  - aplī sasēdušies cilvēki, pirmais sauc „HA”, tad otrais sauc divreiz „HA”, un trešais saka trīsreiz „HA”, kamēr visi, it sevišķi pēdējais, pamatīgi izsmejas. Brīvprātīgajam Dāvidam no Spānijas vajadzēja saukt „HA” kādas patsmit reizes, un tas bija tik smieklīgi, ka visi palikām bez elpas. Šorīt arī vēl paspēju izskrieties ar Teo no Beļgijas, noskrējām līdz stadionam pāris kilometrus, tad pa stadionu un atpakaļ. Šī vieta ir ļoti skaista, dažādo krāsu arhitektūra ir skaista, apkārt kalni. Un kur nu bez drakulas sarunām! Cilvēki patiešibā arī ir diezgan jauki un pretīmnākoši veikalos vai uz ielas.

Galvenais šobrīd ir nepadoties un doties uz priekšu pretī saviem mērķiem. Ir jātic, ka viss izdosies. Kā jau es vienmēr esmu teicis  „ES GRIBU, ES VARU UN ES DARU!” Galvenais nekad nenokārt galvu, lai kāda būtu mana nākamā diena, vienmēr saņemties un ar pilnu jaudu turpināt strādāt. Ja arī gadās kādas domstarpības, tad tās var atrisināt, jo bez problēmām nekad neiztikt - tā ir tikai dzīve, un to Tu un es, mēs visi dzīvojam tikai vienreiz!

Marks Daniels 

Projekts "REST, Eco-social touristic network" tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmas “Eiropas Solidaritātes Korpuss” atbalstu.

Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.