Tu nekad nezināsi savu darbu rezultātu. Bet, ja tu neko nedarīsi, rezultāta nebūs... (Mahatma Gandhi)
Pirms es sāku runāt par savu EBD pieredzi, es gribētu pastāstīt mazliet par sevi.
Es esmu Kamilla, no Itālijas, un dzīvoju Liepājā kopš 2017.gada septembra nogales. Esmu pa pusei itāliete, pa pusei peruāniete. Ceļošana un jaunu kultūru iepazīšana ir kaut kas, ko esmu mācījusies no mazotnes. Man bija iespēja dzīvot dažādās valstīs un pagājušā gada augustā, es nolēmu pieteikties brīvprātīgajam darbam Latvijā par kuru es nezināju gandrīz neko. Kad es pateicu savai ģimenei un draugiem, ka pārvācos pēc nepilna mēneša, viņi uzskatīja mani par drosmīgu un mazliet traku, bet es klausījos tikai sevī, un te, nu, es esmu apmierināta ar savu izvēli. Es nolēmu uzsākt šo piedzīvojumu kā brīvprātīgā Liepājas Katoļu pamatskolā tāpēc, ka gribēju iemācīties mazliet vairāk par pedagoģiju, iegūt jaunas prasmes un pieredzi. Man ir bakalaurs pirmsskolas pedagoģijā un maģistra grāds mākslas pedagoģijā, un šis projekts perfekti atbilda manām iepriekšējām studijām un interesēm. Kad es te ierados, es jutos pilnīgi apjukusi zemē, kuras valodu es nesapratu. Pirmā mēneša laikā es domāju, ka padošos, daudzas reizes es domāju par atgriešanos mājās. Taču skolas darbinieki un mana koordinējošā organizācija (Radi Vidi Pats) lieliski man palīdzēja iejusties. Laikam ritot, es jūtos ļoti laimīga šeit, skola man ir kā mājas, kur eju un pavadu laiku gan ar tās darbiniekiem, gan bērniem. Esmu ļoti pozitīvi pārsteigta par to ikdienas darbu, ko veic pedagogi, lai bērniem nodrošinātu labu izglītību, kur viņi var mācīties, brīvi izpaužot sevi, savas domas un radošumu.
Mana brīvprātīgās loma ir asistēt skolotājiem stundu laikā un nodarbināt skolēnus pagarinātajā dienas grupā. Lai arī stundas beidzas 14:00, 1.-4. klase paliek skolā līdz pat 17:00, kad viņu vecāki beidz darbu. Un tieši šajā pēcstundu periodā brīvprātīgajam ir liela nozīme. Man bija iespēja īstenot savu personīgo iniciatīvu ar mērķi nodrošināt skolēniem kvalitatīvi pavadītu laiku. Tā kā esmu mākslas skolotāja, nolēmu uzsākt mākslas klubu skolēniem no 1. līdz 3. klasei. 
Sākumā es ļoti baidījos, ka bērni nesapratīs manus uzdevumus un savukārt es nesapratīšu viņu vajadzības. Es sāku ar ļoti vienkāršām lietām, lai izvairītos no jebkādām neērtībām. Pēc pāris nedēļām, es atradu veidu kā komunicēt, ļoti īpašu veidu, kas darbojās ļoti labi. Mēs runājām jauktā angļu-latviešu valodā un reizēs, kad nebija pietiekami skaidrs, lietojām žestus. Tas bija jautri un bērniem ļoti patika. Tad es nolēmu mēģināt kaut ko interesantāku un izaicinošāku. Maniem mazajiem māksliniekiem bija iespēja mācīties, izklaidēties un izmēģināt dažādas mākslas tehnikas.
Nodarbības bija ļoti labas un bērni bija laimīgi un arī bērnu vecāki ļoti novērtēja to, ko daru. Svarīgākā no tēmām bija "Ceļojums apkārt pasaulei", kurā bērni varēja katru reizi iepazīt jaunu valsti un tās kultūru. Viņi klausījās leģendas un mūziku, skatījās dažādu valstu attēlus un īstenoja savus darbiņus saistībā ar redzēto un dzirdēto. Beigu beigās viņi atcerējās daudzus faktus un vārdus citās valodās un iepazinās ar jauniem mākslas veidiem. Mēs runājām par emocijām un citu viedokļu respektēšanu. Man šīs mākslas nodarbības bija liels izaicinājums ne tikai valodas barjeras dēļ, bet arī tāpēc, ka man nebija pārāk daudz pieredzes darbā ar sākumskolas bērniem, jo pārsvarā biju strādājusi bērnudārzos. Tagad esmu ieguvusi pārliecību darbā ar šo mērķauditoriju, un man patika zīmēt ar viņiem un plānot katru nākamo aktivitāti.
Mans vislielākais panākums bija strādāt ar kādu mazu meitenīti. Kad mēs sākām strādāt februārī, viņai bija ļoti zema pašapziņa, baidījās kļūdīties un nekad nespēja pabeigt iesākto. Viņa vienmēr sēdēja atsevišķi, neieinteresēta sarunāties ar citiem vienaudžiem, nerādīja savus zīmējumus.
Es nolēmu pievērsties viņai vairāk, pirmkārt, palīdzot nobeigt darbiņu, pēc tam slavējot viņu par padarīto. Es pārliecināju viņu par to, cik daudz viņa var pati izdarīt un ka nav jābaidās no citu nosodījuma. Tajā pat laikā es strādāju ar pārējo grupu, lai iekļautu viņu brīvās spēlēs un sarunās. Šodien šī mazā meitenīte ir pavisam cits cilvēks. Tagad viņa ir nevaldāma, smaidīga enerģijas bumba. Tagad viņa ir daudz atbrīvotāka un vienmēr ir pirmā, kas vēlas parādīt savu pabeigto darbiņu. Viņa sēž kopā ar draugiem un lieliski pavada laiku ar viņiem. Viņai vairs nav vajadzīga mana palīdzība, drīzāk viņa ir tā, kas palīdz citiem. Es ļoti lepojos ar visiem saviem mazajiem māksliniekiem. Skolā es vadu arī itāļu valodas nodarbības pieaugušajiem, kas man arī izdodas, neskatoties uz to, ka es nekad agrāk neko līdzīgu nebiju darījusi. Pieredze šajā īpašajā skolā mani ir ļoti mainījusi. Kad es ierados, es ļoti baidījos, bet tagad es jūtos daudz drošāka un pozitīvāka. Skola ļāva man īstenot savus projektus, savas idejas, ņēma vērā manu viedokli un ieklausījās manās šaubās, lai kopīgi rastu risinājumu. Es domāju, ka brīvprātīgais darbs ir lieliska iespēja jaunie cilvēkiem, kuri vēlas jaunus izaicinājumus un kuriem ir idejas darbam ar bērniem. Es esmu pateicīga par iespēju satikt Liepājas Katoļu pamatskolas darbiniekus un bērnu vecākus, jo es daudz ko iemācījos šā mācību gada laikā. Ceru, ka arī es esmu atstājusi pozitīvu iespaidu uz cilvēkiem, ko satiku savā ceļā. Īpaši vēlos pateikties skolas darbiniekiem par silto uzņemšanu un Radi Vidi Pats, manai koordinējoša organizācijai, par sniegto iespēju un visu atbalstu, ko esmu no viņiem saņēmusi šajā laikā.
Lai kurp tu arī dotos, tas kļūst par daļu no tevis. (Anita Desai)
Kamilla Sāra Saretto (orig. Camilla Sara Saretto)
Projektu "Educate my ChurChil - church & children" finansēja ES programma Erasmus + un Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra.
