Žogs uz kopienu

Mēģināju atrast kalendārā datumu, kurā pirmo reizi sākām dārzu veidot. Nevar saprast, vai tas bija  2020. gada novembrī, pēc viesošanās Siguldas dārzā “Audz” vai varbūt 2. februārī, kad norisinājās pirmā tiešsaistes darbnīca dārza veidošanai. Dārzs šķiet kopā ar mums tik sen, un nu vairs nemaz nevaru iedomāties, kā būtu, ja dārza nebūtu.

Liels atspēriens bija šis pavasaris, kurā sapratām, ka ierastais veids, par kādu sapņojām, lai dārzu izveidotu, nebūs. Bija jāpaļaujas uz individuālu darbošanos, kas vēl vairāk sasaucās un strādāja ar zīmīšu atstāšanu dobēs plāno akmeņu formā. Spēlējāmies kopā ar iedzīvotājiem sēšanas un stādīšanas darbos – kāds pie puķēm iestāda arbūzu, bet starp pupām sastāda tomātus. Tomēr informācija par dobes sastāvu ir labi nolasāma un saprotama. Mazpamazām uzradās arī cilvēki, kas būvēja, zāģēja un taisīja lielizmēra sēdmēbeles un dobes, radīja kukaiņu māju un rosījās ap komposta kasti. No tukša plača, kāds tas bija vēl agrā pavasarī, kurā vīdēja vientuļi plakāti “Te būs kopienas dārzs”, divu mēnešu laikā ir izaugusi vieta, kas mums joprojām ir liels brīnums.

Ir patīkami iepazīties ar cilvēkiem, kas nāk aplaistīt un parušināties pa zemi. Daudzi no viņiem zināmi jau iepriekš, jo darbojas biedrībā, bet citi – pavisam nesaistīti ar Juliannas pagalmu. Dažkārt prātoju – vai viņi šurp nāks arī nākamgad? Vai viņi būs pirmie, kas izdomās, kādus augus dobēs stādīt jaunajā sezonā?

Uz dārzu nāk arī cilvēki, kas manis pēc te varētu arī nenākt, kaut arī man neklājas tā teikt, jo šī ir vieta ikvienam. Tie ir cilvēki, kuriem laikam šķiet, ka savākt viņu atstātās pudeles, stikla lauskas un izsmēķus, ir kāda cita pienākums. Tie ir cilvēki, kas savas dabiskās vajadzības tīšām dosies nokārtot pie siena ruļļa vai dobes, no dobēm izrauj augus, saplēš ūdens pumpi un tīšām posta. Man šāda rīcība nav saprotama, tomēr tā ir tieši tāda realitāte, ar kuru rēķinājāmies (varbūt pat rēķinājāmies ar kaut ko trakāku!). Ceram kaut daļēji šo realitāti risināt ar sarunu vakariem, nodarbībām un pretimnākošu attieksmi pret katru. Un apgaismojumu dārzā. Jā, esam nolēmuši sākt vismaz ar to. Raksta tapšanas brīdī uzzinu, ka kaimiņi Graudu ielas pusē ceļ sētu, kas nozīmē – dārzs vairs nebūs caurstaigājams. Arī kaimiņu pacietības mērs pret piektdienu un sestdienu vakaru ballētājiem ir pilns.

Varbūt arī mēs celsim žogu. Kas to, lai zina. Tādā gadījumā mēs zināsim, ka viens no mūsu testiem savā ziņā būs cietis sakāvi – Liepājas sabiedrībā ir cilvēki, līdz kuriem mūsu līdzdarbošanās un atvērtā attieksme neaizsniedzas, viņi būvē savu cietoksni, kurā nav vietas kopienai.