Planētas varoņi

2019. gada vasarā es grasījos uzsākt studijas, bet labi zināju, ka vēl neesmu gatava 6 gadus aktīvi censties kļūt par mediķi. Es ilgi meklēju dažādas alternatīvas un brīdī, kad ieraudzīju Eiropas Solidaritātes Korpusa projektu “Planet Heroes”, uzrakstīju pieteikumu un pēc tam viss notika ļoti ātri. Pēc 2 nedēļām - 5. novembrī ierados Bulgārijas pilsētā Veliko Tarnovo. Šī valsts nebija mana pirmā izvēle, bet projekts uzrunāja uzreiz - tas bija tieši tas, ko vēlējos - darbs par un ap vides problēmām. Nedaudz šaubījos, kā tas būs dzīvot šeit tik ilgi vienai, pirmo reiz mūžā. Biju dzirdējusi dažādus samērā baisus stāstus par šo Eiropas nostūri, bet biju apņēmusies doties piedzīvojumā, pat ja tas nozīmētu sauso tualeti un saunu dušas vietā vienu reizi nedēļā. 

 

Foto : Svētdienu rīti ar mentori, tēju un māla trauku gatavošanu.

 

Foto : Gatavojam tradicionālus, vegāniskus ēdienus ofisa atvēršanas pasākumam.

 Foto : Sākam organizēt freeshop iniciatīvas “Skapis”(”Kiler”) pirmos ziedojumus.

 

 Būšana projektā nav tikai par vides problēmu risināšanu, bet noteikti arī par sevis izzināšanu un pielāgošanos. Tā ir jauna ģimene un jaunas mājas  - atbalsta sistēma. Man noteikti ir palaimējies ar dzīvesvietu - plašs dzīvoklis ar balkonu, kurš paver skatu uz apbrīnojamajiem kalniem,  komandu - vadītāju, mentori un citiem brīvprātīgajiem. Nāku ar savu ideju un mēs kopā strādājam lai to realizētu - mācām viens otru un citus. Strādāt ar cilvēkiem no tik dažādām vietām, bet ar vienotu vīziju, ir dzīvi mainoša pieredze.

  Pandēmijas dēļ, līdz skolām, kas bija plānots projekta centrālais uzdevums,  tā arī netikām, bet izveidojām dažādus informatīvus un interaktīvus materiālus bērniem un pieaugušajiem. Atvērām drēbju apmaiņas punktu (freeshop) un sākām darbu pie permakultūras dārza. Katru dienu ir iespēja izkāpt no komforta zonas, ja vien to vēlos. Tā kā darbojamies cieši kopā ar radio projektu iznāk iesaistīties aktivitātēs, no kurām pusgadu atpakaļ būtu atteikusies, bez apdomāšanas - intervijas, būšana kameras priekšā, video veidošana, tagad ir daļa no manas neaizmirstamās pieredzes. 

Protams, projekts nav tikai tas, kas rakstīts pieteikumā. Tās ir mazas nesaprašanās ar dzīvokļa biedriem par trauku kalniem pie izlietnes un mācīšanās par jauniegūto draugu kulturālajām īpatnībām. Tas ir doties trakā stopēšanas piedzīvojumā pa Balkānu valstīm 10 dienas ziemas vidū, bez jebkāda plāna, un kaut kur pa vidu visam satikt arī ļoti īpašus cilvēkus. Viss, viss, kas notiek apkārt ir tik brīnišķīgi un ir tikai jāspēj ievērot, novērtēt, atcerēties.

 Vairāk kā puse no 330 dienām jau ir pagājušas un es nevaru sagaidīt, kā aizvadīšu atlikušās. Neticami, ka laiks tik ātri paskrējis un nu jau jāsāk domāt, ko darīt tālāk. Kā vispār var atgriezties ikdienas dzīvē, pēc šādas pieredzes? 

 

Foto : Kaut kur Kosovā, ļoti izbaudot avokado maizīti un cerot uz labsirdīgiem turkiem.

Rūta Sproga

Raksts atspoguļo tikai autora viedokli. 


Drukāt