Dzīve pēc projekta

Pēc atgriešanās no Spānijas dzīvoju pie paziņas un visu mēnesi strādāju ziemassvētku tirdziņā. Visvairāk man nepatika tas, ka cilvēki Latvijā gandrīz vienmēr turēja fonā ieslēgtu televizoru. Pārmaiņas sevī jutu arī brīžos, kad gribēju parunāt ar nezināmiem cilvēkiem uz ielas, bet apkārtējie nebija tik atsaucīgi. Biju jau pieradusi pie tā, ka ar jebkuru cilvēku var atrast kopīgu valodu un vēlāk arī piedzīvojumus. Pamanīju arī to, ka pēc darba draugi vēlējās iet mājās un īpaši vairs nekustēties. Man dienas ritms bija iegājies jau cits un pēc darba gribēju doties un kādu techno ballīti un izdejot visas emocijas, bet nebija pozitīvas atbildes. Ļoti pietrūka Barselonas krāsas, cilvēku enerģijas apkārt, skeitbords un cilvēki ar kuriem parunāt par spirituālām tēmām. Pietrūka arī cilvēku kontakts. Protams, atbraucot biju enerģijas uzlādēta, visu laiku ceļoju apkārt brīvajos vakaros, centos atrast savas enerģijas cilvēkus. Dažkārt tas nenācās viegli, tāpēc izdomāju, ka negribu palikt Latvijā uz ilgu laiku, bet atrast saules gaismu un vietu, kur varu mirdzēt.
 

 

Pēc brīvprātīga darba sapratu, ka spēju vienmēr sevī atrast enerģijas rezerves un man vienmēr nav vajadzīgas astoņas stundas miega. Iemācījos palaist vaļā sajūtu, ka visi skatās virsū un nosoda par kaut ko, tagad varu brīvi dejot, dziedāt, zīmēt, būt es pati. Sapratu, ka mēs visi esam traki šajā neparedzamajā  pasaulē, daudzi vēlas izlikties normāli, bet es vairs ne. Tas dod brīnišķīgu sajūtu un ļauj citu emocijas saskatīt spilgtāk, jo vairs nekoncentrējos kā izskatīšos citu acīs.  

Pēc brīvprātīga darba sapratu, ka spēju vienmēr sevī atrast enerģijas rezerves un man vienmēr nav vajadzīgas astoņas stundas miega. Iemācījos palaist vaļā sajūtu, ka visi skatās virsū un nosoda par kaut ko, tagad varu brīvi dejot, dziedāt, zīmēt, būt es pati. Sapratu, ka mēs visi esam traki šajā neparedzamajā  pasaulē, daudzi vēlas izlikties normāli, bet es vairs ne. Tas dod brīnišķīgu sajūtu un ļauj citu emocijas saskatīt spilgtāk, jo vairs nekoncentrējos kā izskatīšos citu acīs.  
                                                                                 
Projekta laikā viennozīmīgi iemācījos daudzas lietas. Piemēram, vasarā, kad rīkojām festivālu, un brīžos, kad man bija jārīko sporta spēļu diena un apmācības jauniešiem par brīvprātīgo darbu, es sapratu, ka man to patīk darīt. Tādos brīžos es varu ieguldīt sevi no visiem aspektiem vai arī atrast cilvēkus, kas palīdzēs un mācēs izdarīt to, ko vēlos redzēt. Jo tas, manuprāt, ir burvīgi, ka ieliekot savas idejas projektā, cilvēki, kas iesaistās, gūst no tā pozitīvas emocijas un aiziet mājās "uzlādēti". Tā nu es sapratu, ka vēlos organizēt kādu mini mūzikas festivālu vasarā. Sākumā tādu nelielu, lai redzētu, kādi uzlabojumi vajadzīgi, kas bija labs, kas ne tik ļoti. Tagad tikai jāskatās, kas un kā notiks tās karantīnas dēļ.
 
 
Esmu ieguvusi tik ļoti daudz, ka varētu uzrakstīt grāmatu, man šķiet haha. Varētu rakstīt un rakstīt. Esmu izbaudījusi un sapratusi tik daudzas lietas. Vislabākais brīdis ir tas, kad kādu ir morāli jāatbalsta un tagad es  varu dalīties ar savu pieredzi, palīdzēt citiem un ļaut viņiem justies ne vieniem uz šīs pasaules.
 
 
Kad atgriezos, draugiem un paziņām rādīju bildes, stāstīju, kā man gāja, atbildēju uz viņu jautājumiem. Aizgāju arī uz kopmītnēm, kur agrāk dzīvoju, tur padalījos ar informāciju, stāstiem, jo ticu, ka šādas pieredzes ir svarīgas visiem.
 
 
Kaut kā tā man arī gāja. Pēc karatīnas beigām visticamāk, ka braukšu apciemot draugus Barselonā. Pilsēta, kas vienmēr paliks sirsniņā. 

 

 

 

 

 

                                                                                
                                                                                
                                                                               
 
Annija, kas piedalījās projektā "Bulding Links", kas tika rīkots programmas "Erasmus+: Jaunatne darbībā" ietvaros un finansējumu saņem no Eiropas Savienības. Raksts atspoguļo tikai autora viedokli. 
 
 
 
 
 
 
 
 



Drukāt