Projekts aiz Covid-19

Jau otro reizi draugi no Radi Vidi Pats piedāvā iesaistīties European Solidarity Corps brīvprātīgo projektā. Pagājušajā gadā tas bija Solidarity Cycles Gruzijā, bet šogad – Fruit of Solidarity, kura mērķis bija palīdzēt Horvātijas senioriem vākt ābolu ražu Veliki Žitnik rajonā, kā arī vākt olīvu ražu un restaurēt lokālas akmeņu sienas Brač salā. Jau otro reizi slēpts mana brauciena mērķis bija labāk uzzināt cilvēkus sev apkārt.

pamela1

Ar Nikitu es labprāt kopīgi iesaistījos jau otrajā projektā, bet ārpus projektiem mēs patiesībā nekomunicējam. Ir arī draugi, ar kuriem pēc projekta komunikācija izsīkst, jo šajās dažās nedēļās uzzini, kā cilvēks rīkojas dažādās situācijās diezgan daudz un aizdomājies: “Vai tiešām mūsu dzīves filozofijas sakrīt?”

Agrāk pieredzes stāstos rakstīju tikai pozitīvo, bet tagad saprotu – parādīt tikai daiļo projektu pusi ir dezinformācija – daļa no patiesas informācijas slēpšanas arī ir meli. Projektos nav laika apdomāt savu pieredzi un jūtas, tieši tādēļ man vajadzīgs laiks – lai apdomātu visu. Pagājuši vairāki mēneši un esmu gatava izstāstīt savu pieredzi. Esmu bijusi divos projektos mēneša laikā un šī pieredze iemācīja mani dot sev iespēju apdomāt visu. Grūti ir būt kā ģimene ar vieniem cilvēkiem šodien, bet pēc nedēļas ar citiem.

 

Brīvprātīgais darbs un draugi

Ceļojumā, it īpaši – brīvprātīgajā darbā, notiek tiešām daudz neordināru situāciju, pateicoties kurām saproti, cik daudz uz katru draugu var paļauties. Daži cilvēki brīvprātīgajā darbā brauc izklaides dēļ, bet citi - jo patiesībā vēlas palīdzēt šo pasauli ar saviem maziņiem darbiņiem padarīt labāku. Es jau sen iesaistos dažādos forumos, festivālos, apmaiņas un brīvprātīgā darba projektos, kas man iemācīja vienu lietu – laba saruna arī ir unikāla pieredze, kuru cienu tikpat augsti kā jauno pieredzi, zināšanas un sabiedrisko darbu. Tādēļ man patīk sarunāties ar vietējiem iedzīvotājiem.

Iesaistīšanās brīvprātīgā projektos ir ne tikai kādu 5 stundu darbiņš darba dienās jautrā kompānijā un ceļošana brīvdienās, tas arī ir atskaišu rakstīšana un dalīšanās ar savu pieredzi. Covid-19 dēļ mēs nevarējām realizēt pēc projekta aktivitātes - izveidot pasākumu, lai izīrītu kādu meža apgabalu no nelegālām atkritumu kaudzēm, kā arī pastāstīt par savu pieredzi Liepājas Jauniešu mājā, kā bijām plānojuši. Es neiesaistījos aktivitāšu organizēšanā ne tikai tāpēc, ka foto un video veidošana un pēcapstrāde ir tiešām laikietilpīgs un emocionāli nogurdinošs process, kuru varētu paveikt tikai es, bet arī tādēļ, ka nevēlējos arī pēc projekta komunicēt ar latviešu komandu. Diemžēl tā sanāk, ka reti atrodu cilvēkus, ar kuriem tiešām gribētos komunicēt arī pēc projekta.

Esmu priecīga, ka manā iepriekšējā projektā Gruzijā tādas problēmas nebija – mēs tiešām kļuvām par ģimeni, un daļa no šo cilvēku joprojām mani atbalsta. Ja gribas kādam uzrakstīt vai pazvanīt – pat tikai pateikt “I miss you” vai “How are you?”, es to daru. Man tiešām kļūst vienalga, vai tas ir puisis vai meitene, galvenais – ir uzturēt kontaktus ar šiem fantastiskiem cilvēkiem, kurus satiec starptautiskajos projektos. Žēl gan, ka attāluma dēļ komunikācija pamazām izsīkst, bet daži mani draugi uzskata, ka svarīgie cilvēki uzrakstīs, ja viņiem tas būs nepieciešams. Es uzskatu, ka labāk desmit cilvēkiem uzrakstīt un saprast, ka tālāk komunikācija neattīstīsies, nekā neatklāt vēl vienu labu draugu.

 

Kā ceļot izolācijas laikmetā vai Covid-origami

Katru piektdienu tika pārskatīta valstu Covid-19 statistika, tādēļ plānot ceļojumu var tikai analizējot, cik tā statistika var izmainīties tajā datumā, kad sāksies ceļojums. Transfera reisi ar autobusiem tagadējā situācijā, protams, ir grūtāk plānojami, jo ir vairākas valstis, kurās pirms iebraukšanas vajag veikt Covid testu. Tieši tādēļ mūsu komandai nācās ņemt dārgākas biļetes ar transferu caur Vāciju. Ja tiešie reisi caur Horvātiju arī bija, tad tagad to nav. Pirms ielidošanas Vācijā mums iedeva lapiņas ar jauniem likumiem, kurus nepieciešams ievērot, izejot no lidostas. Mēs uztaisījām no tām dažus jaukus origami, jo mums nebija jāatstāj lidosta. Atradu papīra lidmašīnīti savā mugursomā.

pamela 3

Māte man iedeva 10 vienreizējo cimdu pārus un maskas, jo kaut kur paziņām nedrīkst iepirkties bez vienreizējiem cimdu. Tas viss tā arī palika iefasēts vienreizlietoajmā maisiņā. Katrā ceļojumā cenšos paņemt kaut ko, kas atgādinātu par mājām un tuvo cilvēku mīlestību. Pirms ceļojuma paprasīju draudzenei uzšūt man masku. Mēs atnācām uz audumu veikalu, kur viņa automātiski izvēlējās piemērotāko materiālu. Ir lieliski redzēt, ka cilvēks atrodas savā stihijā, cik viņa ir zinoša. Ziniet to momentu, kad cilvēkam acis iedegas? Viņa, pabeidzot apģērbu dizaina koledžu, jau kādu gadu neko nešuva. Nēsājot šo masku, sapratu, ka man vajadzīgs kaut kas, ko varētu turēt rokās, kad sākas skumjas pēc mājām.

Mēs zinājām, ka pēc projekta vajadzēs sēdēt pašizolācijā 10 dienas un, nākamajā dienā visas kafejnīcas un restorāni Latvijā aizvērās vai pārgāja uz take-out režīmu. Fantastiski – tagad var tikai staigāt aukstās ielās, sēdēt mašīnās, iet ciemos – vairs nekādas kafijas un jauku atklātu sarunu uz mīkstiem divāniņiem kādā kafejnīcā. Tā sakot, no vienas izolācijas devāmies nākamajā.

Ja seko likumiem, tad ceļot pat šajā laikā ir jauki un jautri, bet, piemēram, Zadarā, visi muzeji bija aizvērti, un tie tika restaurēti, tādēļ ceļojumu vajag ieplānot laicīgi.

 

Vientulība vai sarunas?

Dažreiz sanāk, ka apkārtējie cilvēki neiekrīt sirdī vai nu viņiem ir citas intereses. Ceļojumā man ir svarīgi paskatīties mākslu un nogaršot kafiju, kā arī atrast kādas jaukas oriģinālas zeķes, nopirkt lokālus magnētus, ēdienu un dzērienus. Nevis ēst to, ko varu nopirkt arī Latvijā. Tādēļ priecīgākie brīvdienu momenti man bija tieši vientulībā.

https://www.instagram.com/p/CGrMQkLBhS1/?igshid=1qgdaktfx4y6d

Pamosties nezināmā pilsētā agri no rīta, paņemt kameru, saguglēt “roastery coffee shop” un pazust ieliņās, tikai apmēram saprotot, kur vajag iet… Kas varētu būt labāk, nekā mācīties kādas piekrastes pilsētiņas kafejnīcā, baidoties ieslēgt kameru zoom sesijā? Diemžēl Horvātijā ir diezgan grūti atrast kafejnīcu ne tikai ar labu kafiju, bet arī ēdienu, tādēļ no kādām piecām kafejnīcām, kurās biju, tikai vienā bija fantastiski garšīgas brokastis un otrā kruasāns ar ievārījumu. Jā – Horvātijā vajag izvēlēties - vai nu dzer, vai nu ēd.

Kas ir svarīgāk - sarunas ar tiem, kurus, iespējams, vairs nekad neredzēsi vai arī vientulībā darīt to, ko patiešām gribi?

Splita ir piekrastes pilsēta ar desmitiem maziņu un unikālu mākslas galeriju. Viena, pilna ar fantastiskiem magnētiņiem, kādas mākslas galerijas siena bija tik skaista, ka es apmulsu – nevarēju izvēlēties vienu, gribējās visus. Atceries – skaistākie magnētiņi ir tieši mākslas galerijās.

 

Veliki Žitnik ciems

Tur nebija interneta, bet man vajadzēja mācīties, kad es to sapratu, man sākās neliels šoks. Vienīgā telpa, kur internets vāji-labi strādāja, bija Marko Polo (galvenā organizatora) istaba. Es biju vienīgais brīvprātīgais ar internetu, bet visi trīs WI-FI strādāja tik vāji, ka pirmajās dienās es tiešām nožēloju, ka izvēlējos aizbraukt ceļojumā mācību semestra vidū. “Taču viss tik un tā ir online” – padomāju es… Kāpt kalnā, censties izturēt astmas lēkmi un paralēli klausīties lekciju par animāciju bija jautri. Es izturēju, bet, kad uzkāpām uz jauka, liela akmeņa un sākām sauļoties, lekciju izslēdzu. Dažreiz ir nepieciešams veikt izvēli un esmu priecīga, ka izvēlējos mācīties multimediju komunikāciju – tas dod iespēju ceļot semestra laikā un veidot materiālu praktiskajiem kursiem.

pamela4

-Tu visu laiku sēdi datorā, varbūt aizmirsīsi par savām mācībām? Tu izlaid diezgan daudz, – teica man vairāki cilvēki.

-Klau, man patīk mācīties, es izvēlējos savu programmu tieši tādēļ, ka man patīk uzzināt pēc iespējas vairāk par mediju komunikāciju ar sabiedrību. Es maksāju par mācībām un negribu pēc tam strādāt divreiz vairāk tikai šī projekta dēļ. Tagad ir iespēja ceļot, mācīties un nodarboties ar brīvprātīgo darbu – tad kādēļ man izolēties mājās jaunajā lokdaunā? – katru reizi atbildēju es.

-Pirmo reizi dzirdu, ka cilvēkam patīk mācīties.

-Tad Tu vēl neesi atradis to, kas patiešām patīk.

Vienīgais, no kā es baidījos – atbraukt no ceļojuma ar slimību. Trešajā projekta dienā mēs uzzinājām, ka vienam no projekta dalībniekiem bijis kontakts ar saslimušo. Divu dienu izolācija visiem mums, kamēr neuzzināsim Covid testa rezultātus, bet viņam – pilnīgā izolācija manā mīļākajā istabā. Ar labu internetu… Tagad jau diviem brīvprātīgajiem bija piekļuve internetam. Mēs nevarējām vākt ābolus, jo, kamēr nezinājām rezultātus, nevarējām komunicēt ar citiem cilvēkiem. Tādēļ divas dienas vācām atkritumus mežā:

-Kāpēc mums tas jādara? Lai pēc sevīm savāc tie, kas tos atkritumus šeit atstāja! - dumpojās viena meitene.

-Ko tava runa izmainīs? Varbūt to pateiksi atkritumu metējiem? Varbūt uzrakstīsi par šiem atkritumiem publikāciju sociālajos tīklos vai izveidosi pasākumu, kurā pastāstīsi, cik tas ir svarīgi? Ja mēs esam vienīgie, kas ne tikai redz šo problēmu, bet arī var to risināt, tad mums vajag to izdarīt, – atbildēju viņai.

-Dārgie draugi, gadsimtiem ilgi atkritumi bija dabīgi un tādēļ labi sadalījās dabā. Ciematu iedzīvotāji pierada izmest visus atkritumus mežā un tādēļ joprojām to dara, – pabeidza mūsu diskusiju Marko Polo.

 

Brač sala

Brač es nosauktu par olīvu salu. Kur vien paskaties - visur ir olīvu plantācijas. Pat tad, kad braucām atpakaļ prāmī uz Makarsku, satikām sievieti no Krievijas, kurai arī Sumartinā bija plantācija. Vajadzēja paņemt kontaktus, varbūt viņa taisa tik pat labu vīnu kā mūsu plantāciju īpašnieks… Viņš apsolīja man, ka nākamgad uzdāvinās rakiju un vīnu. Labāk jau šoreiz, jo veikala rakija bija kā vodka. Vajadzēs atkal braukt, šoreiz jau ciemos. Īstenībā vairākās valstīs ir savs nosaukums mājas vodkai, Gruzijā – čača, Horvātijā – rakija. Mums bija tikai viens pārtraukums: - Rakia time!

Un tik tiešām nedaudz alkohola maģiski deva mums spēkus strādāt vēl cītīgāk.

pamela2

Olīvu plantācijas atrodas kalnu rajonā, tādēļ vecvectēvi paši savām rokām uzcēla akmeņu sienas, lai minerālvielas paliktu plantācijās, nevis lietus laikā aiztecētu līdz jūrai. Kopš to būvēšanas pagājuši daudzi gadi, tādēļ šīs sienas vajadzēja atjaunot, ko mēs arī palīdzējām darīt.

Zināt, ka tikai latvietes māk pīt vainagus? Jau otrajā projektā iekļaujam Līgo nakts svinības kā daļu no mūsu kultūras vakara.

 

Pašizolācija

Savādi jau otro reizi pavadīt laika periodu, kad Latvijā ar katru dienu kļūst arvien aukstāk, pilsētās, kur 15 grādi skaitās auksti, un tad atgriezties zelta rudenī. Šīs atšķirības spilgti var izjust tieši tajā sekundē – izejot no lidmašīnas. Skaties uz kāpnēm, apklātām ar sarmu, sajūti mīļoto auksto brīzi un nevari nekā saprast – vēl vakar peldējos akmeņainā pludmalē kādā saliņā, kas atrodas siltajā Adrijas jūrā, bet tagad drebu no aukstuma. Pirmajās dienās septiņu grādu siltumā nēsāju masku arī mežā, jo man bija tiešām auksti.

Neskatoties uz to, ka labākie šī projekta mirkļi man bija tieši vientulībā, dzīvot vienai bija diezgan garlaicīgi. Haoss apkārt motivē mani mācīties. Jaunas problēmas motivē veidot jaunus risinājumus, kas tiešām ir interesanti. Es varu izskatīties kā cilvēks, kas nespēj pats par sevi parūpēties, bet tā ir tikai ilūzija. Man patīk blēņoties, nesaprotu – kādēļ atcerēties ceļu, ja apkārt ir cilvēki, kas to tik un tā izdarīs? Kādēļ domāt, ko gatavot, ja kāds cits, kam patiešām patīk uzņemties atbildību, izdomās manis vietā? Es pat varu aizmirst, ka paņēmu līdzi kameru, jo tik un tā kāds nesaprotamu iemeslu dēļ paņems to, jo sajutis sevī fotogrāfu. Kādēļ pūlēties aizvērt somu, ja visu laiku man apkārt ir cilvēks, kuru besī ārā mana pusatvērtā soma un viņš to izdarīs manis vietā? Nedaudz haosa un ironijas nekad padara dzīvi nedaudz interesantāku.

“Hmm… šeit ir tiešām dīvains kadrējums un izgaismojums, kāpēc neizveidoju nākamo fotogrāfiju labāku?” - tagad tādas domas ir vienīgais, kas uzrāda, ka fotogrāfijas autors ir kāds cits brīvprātīgais. Var būt es radu kādu maģisku, radošu atmosfēru, bet tieši mana kamera kādu nesaprotamu iemeslu dēļ izrādās citu cilvēku rokās. Ja atrodos lielā kompānijā – kamera iekļūst kādu trīs cilvēku rokās dienas laikā. Es nemācu fotografēt, bet dodu pilnu radošuma brīvību. Tas dod iespēju katram saprast, cik grūts darbs tas ir – izveidot skaistu fotogrāfiju.

Katrā ceļojumā ņemu mīļākās spēles – Uno, jo visi zina, kā spēlēt, un Mankalu, jo tā ir mana mīļākā spēle, kuras laikā dažreiz varu koncentrēties savā gājienā tā, ka neapjēdzu to mirkli, kad zaudē. Visi tie, kam šī spēle arī patīk, automātiski saņem manu cieņu un atzinību.

Mana māte saka, ka apģērbs un apavi norāda uz to, cik cilvēks ciena apkārtējos. Meitene, kura nekautrējas nēsāt apavus ar caurumiem un neslēpa aiz tunikas vai kleitas legingusm, caur kuriem spīd apakšbiksītes, sāka jaunajām paziņām – horvātēm stāstīt savu dzīves filosofiju… Ka viss tas haoss, ko mēs izjutām šīs 24 dienas bija PAREIZĀ dzīve, ka strādāt kādā restorānā ir NEPAREIZĀ dzīve. Ja ir garlaicīgi, ja negribas naktī peldēties plikiem – tā nedrīkst.

Katram ir sava pareizība. Savas sāpes, kompleksi, vajadzības un pienākumi. Nav taču nekādas kopīgas PAREIZĀ formulas.

Ja manā dzīvē ilgi nav haosa, es kļūstu nikna un depresīva, bet citam var patikt ikdienišķība. Ir nepieciešams cienīt katra izvēli. Domāju, ka katram dvēselē ir unikāla arfa. Kāds cits var saplēst manas stīgas, bet tikai es pati izvēlos, vai gribu atstāt salauzto stīgu kā ir vai varbūt nomainīt. Protams, otrais ir grūtāk, bet tad man nevajag izvēlēties tikai tās dziesmas, kuras nesāpinās manas salauztās stīgas. Tas dod man iespēju radoši izpausties kā vien vēlos – mācoties spēlēt uz visām iespējāmām stīgām jebkuru melodiju.

Es negribu būt kā tās vecās aizmirstās klavieres kādā izīrētā mazajā Gruzijas pilsētiņas mājā, uz kurām nospiežot kādu taustiņu, dzirdi:

-BAM, - vai:

-Booom,- vai arī gandrīz nesadzirdamu:

-Pkļ.

Šai meitenei ir savs “Pkļ”, kurš izraisa viņas bailes.

Tikai vecmāmiņa, uzzinot, ka braucu uz projektu, uzsmaidīja:

-Esmu priecīga par tevi, – tikai viņa saprata, ka man ir sāpīgi katru reizi argumentēt, kāpēc gribu braukt. Kad uzzināju, ka pašizolācijas vietā dzīvošu viena, man sākās panikas lēkme. Nekad pat nebiju gulējusi viena mājā, bet tagad vajadzēja dzīvot vienatnē veselas desmit dienas:

-Tagad taču ir Covids, tādēļ tāda vecāku izvēle ir pareiza… - sāka mani nomierināt viena brīvprātīgā, bet es aizskrēju no šīm domām:

-Es visu taču saprotu, neesmu pilnīgā egoiste. Vai var mani nomierināt tā, lai es atkal negribētu kaunēties savu emociju? Es varu just, man dažreiz ir skumji, dažreiz – bail. Kāpēc apskaut mani ir tik grūti? – atbildēju viņai, kad mani atkal atskaitīja, šoreiz, ka aizskrēju un tādēļ viņa jutās nevajadzīga.

Kādreiz es sapratīšu cilvēkus? Diez vai es varēšu kaut sevi pilnībā izprast. Un atkal sev uzjautāju: “Kas labs notiks, ja pateikšu “nē”? Kā tas mani izmainīs uz labāko pusi?”.

Ja baidītos, ja neriskētu, tad nebūtu šī stāsta, šīs pieredzes, šo jauno paziņu un parastās apziņas – visi cilvēki, kas ir man tuvumā, tiešām emocionāli atbalstīja, kad, neskatoties uz viņu neapmierinātību, izvēlējos braukt. Labākā atziņa – izprast, ka mūs kāds īsteni mīl, ir skaistākais, ko redzēju šajās 24 dienās, kurās tikai 14 biju projektā.

Agrāk katrā ceļojumā meklēju jaunus draugus, bet tagad sapratu, ka ceļojumā svarīgākais ir jautri un kvalitatīvi pavadītais laiks.

 

Pamela

 

Projekts "The Fruit of Solidarity" tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmas “Eiropas Solidaritātes Korpuss” atbalstu.

Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.


Drukāt