Sveiks, lasītāj! Mani sauc Kaspars. Tā kā nedēļu esmu jau atpakaļ mājās, Latvijā, šis ir mans trešais un pēdējais raksts par saviem piedzīvojumiem Gruzijā. Pastāstīšu par saviem iespaidiem, emocijām un paveikto.
Tas viss sākās pavisam negaidīti. Pagājušā gada Augustā, kādas divas nedēļas pirms sava avioreisa uz Gruziju, negaidīti uzzināju par šo iespēju būt brīvprātīgajam un darboties Eiropas Savienības programmas ietvaros. Pieņēmu šo izaicinājumu, tā īsti nemaz neapsverot visus plusus un mīnusus.
„Ko tad es tur darīšu?” vaicāju sev, „Vai vispār izturēšu?”. Pēc kāda laiciņa šos jautājumus nomainīja kas konkrētāks. Izplānoju ko tieši tur darīšu: mācīšu angļu valodu, atradīšu ģitāru un mācīšu to, kā arī mācīšu kulinārijas prasmes.
Pateicoties kādam ierakstam Facebook, piepildījās mans ilgi lolotais sapnītis par piedalīšanos īstermiņa EVS projektā. Iepriekš man bija sanācis padzīvot kādu laiku Portugālē un Lielbritānijā tādēļ, došanās uz Franciju uz diviem mēnešiem ar organizāciju, kas par mani parūpēsies un labiem mērķiem, kuru labā darboties, man nebija grūti pieņemams lēmums.
Atradu pietiekami daudz iemeslus, lai dotos šai izaicinājumā:
