Septembris liek par sevi manīt. Dzestrs vējš, lēni birstošas lapas, lietus no rīta līdz vakaram, jakās satuntulējušies cilvēki, arvien tukšākas ielas un tad es. Viegli iedegusi un priecīga par nesen iegūtajiem piedzīvojumiem, draugiem un zināšanām Horvātijā, projektā ar nosaukumu S.O.S. jeb Save Our Seas.
Dažas nedēļas atpakaļ e-pastā saņēmu vēstuli piedalīties mācību kursā. Izlasot informāciju es bez šaubām piekritu. Tam bija vairāki iemesli.
Horvātijas iespaidi
Ierašanās. Vakarā, kad es ierados, visiem bija pasēdēšana pie ciemata iedzīvotāja, kurš arī uzņem brīvprātīgos. Visi bija ļoti laipni un draudzīgi, uzreiz gribēja iepazīties.
Nākamajās dienās gatavojāmies nometnei uz kuru ieradās tikai 5 cilvēki, bet tomēr ieradās. Nometnes laikā mums bija spēle, kuras ietvaros bija jāmeklē kontrolpunkti visapkārt Latinovacas ciemam.
Sveiks, lasītāj! Mani sauc Kaspars. Tā kā nedēļu esmu jau atpakaļ mājās, Latvijā, šis ir mans trešais un pēdējais raksts par saviem piedzīvojumiem Gruzijā. Pastāstīšu par saviem iespaidiem, emocijām un paveikto.
Tas viss sākās pavisam negaidīti. Pagājušā gada Augustā, kādas divas nedēļas pirms sava avioreisa uz Gruziju, negaidīti uzzināju par šo iespēju būt brīvprātīgajam un darboties Eiropas Savienības programmas ietvaros. Pieņēmu šo izaicinājumu, tā īsti nemaz neapsverot visus plusus un mīnusus.
„Ko tad es tur darīšu?” vaicāju sev, „Vai vispār izturēšu?”. Pēc kāda laiciņa šos jautājumus nomainīja kas konkrētāks. Izplānoju ko tieši tur darīšu: mācīšu angļu valodu, atradīšu ģitāru un mācīšu to, kā arī mācīšu kulinārijas prasmes.
EVS S.P.E.C.I.A.L. Latinovac, Horvātijā 2 mēneši?
Likās kā 2 nedēļas.
Es gribētu sākt ar lielu paldies! Tie bija labākie divi mēneši manā dzīvē tālu no Latvijas un ar iespēju iepazīties kaut ko jaunu.
Horvātija ir liela skaista valsts ar lieliskiem cilvēkiem, ar kuriem stopējot braukt kopā. Bet pirmkārt, ko mēs tur darījām? Mūsu tēma bija permaculture. Kas ir permaculture? Permacultre ir viss par dārzkopību, kompostēšanu, otrreizējo pārstrādi ēdienos un tārpu barošanu, lai no viņu urīna atšķaidot ar ūdeni sanāktu mēslojums.
Pateicoties kādam ierakstam Facebook, piepildījās mans ilgi lolotais sapnītis par piedalīšanos īstermiņa EVS projektā. Iepriekš man bija sanācis padzīvot kādu laiku Portugālē un Lielbritānijā tādēļ, došanās uz Franciju uz diviem mēnešiem ar organizāciju, kas par mani parūpēsies un labiem mērķiem, kuru labā darboties, man nebija grūti pieņemams lēmums.
Atradu pietiekami daudz iemeslus, lai dotos šai izaicinājumā:
