Alive and kicking

Beidzot esmu apsēdies, lai pastāstītu par savu pieredzi Latvijā. Labi, nezinu, kur īsti sākt, tāpēc sākšu ar sevis iepazīstināšanu.

Čau, mani sauc Tadej Dolamič un es nāku no, mazas vistas formas valsts, Slovēnijas, kura atrodas starp Horvātiju, Itāliju, Austriju un Ungāriju. Esmu tagad 30 gadus vecs un šeit Latvijā vietējie un citi brīvprātīgie sagādāja labāko dzimšanas dienas pārsteigumu manai apaļajai jubilejai. Pirms es ierados šeit, es jau biju pabijis divos īstermiņa projektos, pirmais bija Horvātijā, strādājot lāču patversmē un tas bija mans bērnu dienu sapņa piepildījums un otrais bija Beļģijas pilsētā Lēvene, strādājot cirka skolā, kur es mēģināju iemācīties jaunus trikus, un šī pieredze bija acs-atveroša atrast kaut ko jaunu un ārpus savas komforta zonas, jo es sapratu, ka šādā veidā es varu gūt pieredzi daudz vairāk un dziļāku. 

Kad es meklēju savu nākamo piedzīvojumu, es atradu piedāvājumu Latvijā, neskatoties uz to, ka vakance minēja, ka jāpiesakas līdz 24 gad vecumam. Un es pieteicos un biju ļoti priecīgs, kad uzzināju, ka esmu pieņemts. Tajā dienā, kad devos prom un lidmašīna pacēlās, es jūtos atvieglots. Šī pieredze manu dzīvi padara labāku, māca man par socializēšanos, uzticību citiem un komunikāciju darba grupās. Sākumā es atrados mazā pilsētiņā, Nīcā, apmēram 27 km no Liepājas, kur atrodos šobrīd. 

Liepāja un tās iedzīvotāji man māca sociālās un komunikācijas prasmes, kuras es nekad nebiju mēģinājis piekopt un tagad es atrodos starp cilvēkiem, kas mani māca un iekļauj mani, un tagad es varu uzlabot savas sociālas prasmes un tas mani padara priecīgu. Liepāja ir vieta, kur darbā man nav sajūta, ka strādāju ar kolēģiem, bet vairāk kā sadarbošanās ar draugiem. Mana “vecajā” dzīvē, es biju nobijies no daudzām lietām, situācijām un cilvēkiem un 30 gadus es novēroju dzīvi tā vietā, lai to dzīvotu. Slīcinot savas dusmas, skumjas un emocionālās sāpes alkoholā, bailīgi gaidot, kad salūzīšu un zaudēšu sevi tumsā. 

Un, te, nu, es esmu uzlabojot sevi mācoties kaut ko jaunu  katru nedēļu, iegūstot prasmes izkļūt no melnā cauruma, kas bija mana dzīve iepriekš. Es nebūtu spējīgs izdarīt to viens, bet šeit es esmu laimīgs būt starp brīnišķīgiem cilvēkiem no Latvijas, Itālijas, Rumānijas un Spānijas. Šie cilvēki ir kā mana otrā ģimene, kas deva man sajūtu būt piederīgam kaut kur. Mans darbs šeit pārsvarā ir labot lietas, kā piemēram, izolēt logus, mēteļu pakarinamo un krēslu atjaunošana, durvju izgatavošana. Tuvākajā nākotnē es plānoju izveidot filmu par Liepāju, varbūt arī kādu koka grebšanas darbnīcu “House of Hope”. Es ceru, ka iemācīšos latviešu valodu līdz sava projekta beigām. 

Paldies Lindai, Marika, Madalinam, Lukam un citiem.

 

Tadej Dolamič

Projekts "Solidarity Seekers" tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmu “Eiropas Solidaritātes Korpuss”, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu.

Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.


Drukāt