Divas nedēļas aiz polārā loka

Šī gada novembrī piedalījos jauniešu apmaiņā ‘’Back to GreenLand’’, kas norisinājās Grenlandē, nelielā pilsētiņā Kangerlusuakā. Projekta temats bija par vidi un klimata pārmaiņām, tāpēc tā norises vieta - Grenlande, lielākā pasaules sala, kuru klimata pārmaiņas ietekmē ļoti spēcīgi, - bija visai likumsakarīga. Projekta ietvaros ar jauniešiem no vēl 5 Eiropas valstīm diskutējām par to, kas veicina klimata pārmaiņas, ko individuāli varam darīt, lai tās mazinātu, piedalījāmies radošajās darbnīcās, veidojām īsfilmas un, protams, arī apskatījām nedaudz Grenlandes.

Šim projektam pieteicos, jo mani interesēja uzzināt vairāk par klimata pārmaiņām, uzzināt, ko darīt (vai tieši otrādi - nedarīt), lai mazinātu manis atstātās negatīvās sekas uz vidi un, protams, redzēt Grenlandi. Tas, ko no projekta gaidīju, lielā mērā piepildījās, jo tiešām ieguvu jaunas zināšanas un mazliet labāku izpratni par to, ko tad Grēta tik ļoti mēģina mums pateikt. To, ko iemācījos, sapratu, jautājot sev, ko no visa tā, ko dzirdēju, nezināju iepriekš, jo mācīšanās process šajā projektā bija ļoti dabisks un interaktīvs. Turklāt klimata pārmaiņu radītās sekas mēs, projekta dalībnieki, varējām izbaudīt arī uz savas ādas - novembra vidū, kad Grenlandē ir (nu, vai būtu jābūt) dziļš sniegs un aptuveni mīnus 30 grādu temperatūra, mēs piedzīvojām smilšu vētru, jo sniega nebija nemaz. Vispār jau diezgan slikti, bet vismaz nebija šausmīgi auksti.

Man iespaidiem bagātākās dienas bija tās, kurās devāmies ārpus nelielās pilsētiņas, kurā dzīvojām, un apskatījām daļu tā, ko Grenlandē iespējams redzēt. Devāmies gan pārgājienā pa arktisko tundru, satiekot ziemeļbriežus un arktiskos zaķus, gan izbraucienā uz ‘’ledus cepuri’’, kas klāj lielāko daļu Grenlandes teritorijas, pa ceļam apskatot ledājus, kalnus un ezerus. Daba Grenlandē patiešām ir pavisam citāda, jo koku tur nav, zemi sedz nelieli krūmāji un visapkārt slejas zemi kalni. Un vakaros debesīs mirguļoja ziemeļblāzma, kas vispār sagādāja normālu vilšanos, jo nepavisam nebija tik krāšņa, kā vienmēr visās fotogrāfijās izskatās. Tomēr pēdējā vakarā tā bija tiešām iespaidīga, tā kā varu tagad teikt, ka esmu redzējusi ziemeļblāzmu. 

Interesanti bija arī tas, ka maltītes gatavojām paši - katru dienu cita nacionālā komanda gatavoja maltītes trim ēdienreizēm vairāk nekā 40 cilvēkiem, turklāt tās visas bija veģetāras, un lielākā daļa produktu tika vesti no savām valstīm. Sākotnēji neēst gaļu gandrīz 2 nedēļas man bija izaicinājums, tomēr projekta beigās sapratu, ka daudz vairāk trūkst svaigu augļu un dārzeņu (jo tie Grenlandē bija ļoti dārgi tāpat kā pilnīgi viss cits), nevis gaļas. Gatavošana kopā bija gan iespēja saliedēties kā komandai, gan arī parādīt citu valstu pārstāvjiem latviešu nacionālos (mazliet modernizētus) ēdienus.

Kaut arī šīs jauniešu apmaiņas temats bija par vidi un klimata pārmaiņām, kas bija interesanti un par ko es uzzināju daudz jauna, man daudz interesantāk izrādījās uzzināt par vietējo iedzīvotāju dzīvi, problēmām, kultūru un tradīcijām. Projekta ietvaros tikāmies ar pilsētiņas vienīgās skolas direktoru, kurš pastāstīja, kāda ir izglītības sistēma Grenlandē, kādas ir bērnu un vecāku attiecības ģimenēs un kāpēc bērniem Grenlandē patīk iet uz skolu, un veselu dienu pavadījām kopā ar viņiem, vadot nodarbības skoliņā un piedaloties sporta spēlēs.

            Es no šī projekta guvu pat, iespējams, vairāk nekā gaidīts - jaunas zināšanas, mazliet lielāku izpratni par to, cik daudz no visa tā, kas man ikdienā ir, patiešām ir vajadzīgs, un daudz smieklu, pozitīvu emociju, par kurām parūpējās mana brīnišķīgā latviešu komanda. Atgriežoties mājās, man visvairāk pietrūkst klusuma, kāds bija Grenlandē - dodoties garākā pastaigā, vienīgais, ko varēja dzirdēt, bija paša soļi un elpa, vējš un reizēm kāds dzīvnieks tālumā. Tur tiešām nebija nekā, bet tajā pat laikā ļoti daudz. Man šī jauniešu apmaiņa bija vērtīga pieredze un domāju, ka tāda būtu arī citiem jauniešiem. Protams, viss ne vienmēr ir lieliski, dzīvot kopā ar vēl 40 cilvēkiem dažreiz nav viegli, īpaši tad, ja viss, ko gribas, ir aizvērt acis un pačučēt, celties no rīta, lai taisītu visiem brokastis, arī negribas, un 15 minūtes stāvēt rindā, lai iztīrītu zobus, ne tik. Tomēr var izvēlēties novērtēt pozitīvo, kas pavisam noteikti bija varāk nekā sliktais. Un viens no maniem lielākajiem ieguvumiem - pēc Grenlandes man Latvijā vairs nav auksti.

 

Projektu "Back to GreenLand" finansēja ES programma Erasmus +.
Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.


Drukāt