”Zini, Anna, vienreiz es apēdu skābu ābolu un man bija jāvemj” jeb mani sasniegumi pamatskolas izglītībā

Ziņas Skatīts: 304

evs.jpg

Foto: neizgulējusies Anna Paula EVS (European Voluntary Service - Eiropas Brīvprātīgais darbs) aizsegā

Sveiks vai sveika! Šis raksts ir rakstu sērijas "Kā man gāja Čehijā" otrā daļa. Iepriekšējo (pirmo) pieredzes stāsta daļu vari izlasīt ŠEIT. Ja to neesi lasījis/-usi, tad palaidi garām mazliet informācijas par dēku gaidām vs. realitāti un mazu ieskatu ikdienā. Šoreiz vairāk par vides problēmām, Čehijas alternatīvo izglītību, garīgo veselību, kā arī to, ka es neesmu no Krievijas.

Nu tad par visu pēc kārtas.

 

Projekta pilsēta ir divu kalnu ielejā, bet es dzīvoju ceļā uz vienu no kalniem, tāpēc vienā no virzieniem vienmēr nācās smagi mīt ričuka pedāļus, caur šalli slēpjoties no eļļas un degošas gāzes smakas.

Jā, izrādījās, ka es gadu dzīvošu teju blakus vienam no lielākajiem metalurgiem Eiropā.

Tas bija kā Voldemorts - neviens to pat  nepiemin, bet neko citu šajā pilsētā neredz. Arī smoga dēļ, ko dažkārt varēja griezt kā ar nazi. Tā pat būtu bijusi varena rotaļa, bet pilsētas bērnudārza audzinātājas tomēr vienmēr paskatījās lietotnē, kas vēsta aktuālo informāciju par gaisa kvalitāti, lai izlemtu, vai šodien dosimies pastaigās ārā. Nereti mēs ārā tā arī negājām. Tas jau laikam ir visai likumsakarīgi, ka projekta aprakstā neviens nerakstīja, ka “tu katru dienu elposi vienu no lielākajiem smogiem Eiropas vidienē”, bet  es nudien biju visai aizrauta ar šīs jaunās pieredzes vizuālajiem aspektiem un pirmo mēnesi mana jaunā telefona atmiņa pildījās teju tikai un vienīgi ar video un attēliem, kuros:

 a) spoži baltiem dūmiem dūmo gigantisks skurstenis;

b) pāris metrus virs cita gigantiska skursteņa  liesmo degoša gāze;

c) virs vienas no lielākajām ēkām metalurga teritorijā helikopters lido un virvē tur kaut kādu garu stabu;

d) pār pilsētu lēni un majestātiski nolaižas milzīgs, spoži balts dūmu mākonis (un tur arī paliek);

 IMG_20190205_0800455_1.jpg  uguns1.jpg  dūmi1.jpg

Foto:  mana telefona foto atmiņas saturs pirmajā projekta nedēļā. Jāpiebilst, ka turpmāko mēnesi šādu foto uzņemšanas brīžos (bez izņēmuma) es truli blenzu uz to cukurvatīgo dūmu mākoni un visticamāk izskatījos krietni tūristīga.

Ne reizi vien es nopietni apsvēru, vai zvanīt ugunsdzēsējiem, jo, braucot garām metalurga teritorijai, biju pārliecināta, ka no tās vietas nu gan nevajadzētu nākt liesmām, bet tā arī nekad nepiezvanīju, jo drīz vien es sapratu, ka laikā, kad es uztraukti skatījos pamīšus uz citiem autobusa pasažieriem un liesmu izcelšanās vietu, viņi runāja par smalkmaizītēm un hokeju. Tur jau arī ir par ko runāt un tieši čehiski, jo pārsteidzošā kārtā čehiem ir padsmitiem veidu, kā saukt smalkmaizītes un dažāda veida (arī viena veida) maizes izstrādājumus, kurus Čehijā ļoti ciena. Neviens no tiem nav rupjmaize.

 norm_iepirkums_rohlik.jpg

Foto: mazbagetīšu (sauktas par maizes rullīti) vidējais iepirkums launadziņam (vismaz tā manu miltu patēriņa satraukto prātu mierināja kāda klātesoša čehiete, kas varbūt ākstījās, bet sava daļa pateisības tur ir). 

Bet nenovērsīsimies no vides piesārņojuma tēmas. Ar gandrīz ķecerīgu interesi projekta sākumā gaidīju kaut kādu pilsētas nepatiku pret metalurgu vai to, ka visi smok. Iedomājos, ka smogs varbūt parādījies tikai nesen un esmu atbraukusi īstajā brīdī, lai jau drīz kopā ar neapmierinātajiem pilsētas iedzīvotājiem (vēlams dakšām un trejžuburiem rokās) ietu pret metalurga skursteņiem. Es mazliet vīlos.  Visi par metalurgu tikai jokoja un tuvējā apkaimē nebija nevienas radikāli noskaņotas cilvēku grupas, kuri ka vai ar pirkstu norādītu skursteņu virzienā. Nu nekas, jau drīz vien es dabūju savu dakšu gājienu - tiesa, mazliet globālāku un citā pilsētā. Tas bija pasaules klimata streiks 15. maijā, kuru es palīdzēju koordinēt. Lai gan tas nenotika Tršinecā, mēs grasījāmies pievienoties streikam netālajā Ostravā, tāpēc kopā ar draudzeni, kas, starp citu, bija arī mana skolniece, taisījām informatīvo tikšanos, lai kūdītu Tršinecas jauniešus pievienoties mums. Sajūta bija varena. Gatavojām plakātus, pētījām Čehijas vides problēmas un lielajā dienā kopā ar kādu tūkstoti čehu jauniešiem pieprasījām vairāk uzmanības klimata jautājumiem.  Tršinecas vides aktīvisms gan vēl gaida savu Saulcerīti, kas to modinās. Nav jau brīnums, jo metalurgā nodarbināta lielākā daļa šīs pilsētas un viņi ne tikai stiprina pilsētas ekonomiju, bet arī ir galvenie hokeja kluba uzturētāji un dāsni visādās stipendijās skolēniem. Un savā mājaslapā jau viņi dievojas par visādiem dūmu filtriem. Un viņiem ir savs metalurga bārs. Varbūt ar to arī vajadzēja sākt.

 

ar_ričuku_uz_gājienu.jpg   gājiuens2.jpeg  gājiens.jpg

Foto: 1. Braucot mājās no protesta plakātu taisīšanas. 2. Fridays for Future Ostravas gājienā kopā ar dzīvokļbiedreni Natāliju. 3.Plakātu taisīšanas darbnīcā.

Labi, ka divas dienas nedēļā allaž pavadīju svaigā gaisā mežā, vairākus desmitus kilometru no Tršinecas. Meža bērnudārzā un meža skolā. Čehijā mežu bērnudārzu tradīcija ir jau stipri iesakņojusies, zaļo un aktīvi cenšas neapsūnot ar tradicionālās izglītības rāmjiem. Bērni vieni paši mežā jūtas kā savā smilšu kastē, un ar sarkaniem vaigiem katru dienu no meža rikšo uz mongoļu jurtā ierīkoto omulīgo bērnudārzu, kurā viņus sagaida veģetāras, vecāku un vecvecāku gatavotas pusdienas. Tie ir bērni, kuriem netraucē dubļi starp zobiem un kuri savās rotaļās mācīti cienīt dabu. 

Tie, kuri jau paaugušies, dodas uz meža skolu, kurā lielāko daļu dienas pavada spēlējoties vai caur spēlēm apgūstot dažādus mācību priekšmetus. Valsts standarta pārbaudes darbi ir vienīgais, kas viņiem ik pa laikam atgādina par to, ka viņiem ir kaut kas kopīgs ar bērniem, kuri mācās vispārizglītojošajās valsts skolās. Šeit es pieredzēju lielāko līmes pistoles izmantošanu pasaulē. Līmēts tika viss un visur. Arī tur, kur gluži labi varētu izlīdzēties ar līmes zīmuli. Arī meža skola, līdzīgi kā bērnudārzs, katru dienu devās garos pārgājienos, pa ceļam vākdami atkritumus. Šajos pārgājienos viņi pētīja dabu un prasmīgi darbojās ar zāģi, cirvi un lāpstu. Reiz pat apbedījām kādu minci.

 Hradecek.jpg pukite.jpg  Hrādeček.jpg 

Foto: 1. Skats jurtā, kurā diendusu guļ un rotaļājas meža bērnudārza bērni. 2. Puķu pudele, braucot mājup no meža bērnudārza, kur dienu pavadījām ziedu pļavā. Skats no jurtas terasītes uz bērnu spēļu vietu - apsnigušu pļavu pie meža.

Meža bērnudārzs arī bija tas, kas mēdza doties pārgājienos (kuros arī vākt riekstus), izbraucienos un arī slēpošanas apmācībās. Pirmo reizi izbaudīju, kā tas ir - lielā ātrumā braukt no kalna un kūleņot pa sērsnu.

 slēpot.jpg rieksti.jpg 

Foto: 1. Es pirmoreiz uz slēpēm īstā, lielā Eiropas vidienes kalnā. 2. Riekstu dauzīšanas pēcpusdiena bērnudārzā.

 

Ja meža bērnudārzs rūpējās par manu fizisko veselību, tad otrs alternatīvais bērnudārzs, kurā apvienotas Marijas Montessori un vēl vairāku alternatīvo izglītības iespēju principi, rūpējās par manu garīgo pasauli. Nekad mūžā vēl nebiju tik daudz reižu dzirdējusi tik godīgas, atklātas sarunas par emocijām, kuras nepārprotami sniedza rezultātu ne tikai bērnu, bet arī manā izaugsmē. Kautrīgā latviete manī ar tradicionālo “ko tad es, es jau neko” nevarētu iedomāties konfliktu risināt ar skaidrojumu par to, kā kaut kas man liek justies, nevis ar pārmetumu otra lauciņā. Tā nu es nonācu pie secinājuma, ka man krietni vien jāanalizē iemesli, kāpēc man kaut kas kā liek justies, un tas kļuva par lielu piedzīvojumu. Sava domu un sajūtu ceļu meklēšana man kā liela atskārsme sasaucās ar kādā izstādē pēc pāris mēnešiem redzēto:

“Quietly observe how your mind functions. There is a steady flow of thoughts and feelings and reactions there. Watch the whole of it in the way you watch a river or a movie. You will soon find it so much more absorbing than any river or movie. And so much life-giving and liberating.”

“Vai esi iedziļinājies savā domu plūdumā? Pamēģini izsekot līdzi prāta līkločiem, kuros nepārtraukti mainās tavas domas un jūtas. Atlaidies dīvānā un centies domās skatīties kā filmā. Drīz vien tu piedzīvosi piepildījuma sajūtu, kādu nevar sniegt neviena filma, un sajutīsi straumi, kādai nelīdzinās neviena upe. Tā būs neparasti dzīva un atbrīvojoša sajūta.”

Tajās dienās, kad es neskraidīju pa mežu ar hipiju bērniem, es piestaigāju uz valsts skolām. Es biju brīvprātīgā un darīju visu, kas atbildēja katras skolas un skolotāja izpratnei par brīvprātīgā pienākumiem. Tie nu gan atšķīrās. Kāds skolotājs varēja visu dienu priecāties par manu ārzemniecisko eksistenci klasē, kurā es tikai asinu zīmuļus, bet cits no manis sagaidīja stundu plānu un jaunas, interesantas angļu valodas apguves spēles bērniem ar dažādiem zināšanu līmeņiem uz katru rokas mājienu. Sākumā man radās iespaids, ka angļu valodu te māca visi. Sporta skolotāji, bioloģijas skolotāji un pagarinātās grupas auklītes, ja vajag, bet katram skolotājam par angļu valodu bija sava izpratne. Tas gan man lika justies ērti, jo arī es neesmu angļu valodas skolotāja. Varbūt uzticību viņiem raisīja tas, ka man nebija čehu valodas akcenta angļu izrunā. Viņi vienkārši nebija dzirdējuši latviešu akcentu. Mans galvenais uzdevums bija izlikties ka es nerunāju čehiski, lai, ar mani rotaļājoties un mācoties, bērni būtu spiesti izmantot angļu valodu praksē. Lielākoties es gan būtu tik ļoti labprāt to pašu teikumu pateikusi čehiski, jo mans galvenais mērķis bija apgūt čehu valodu. Kāds piemērs no šīs teorijas (runā angliski, kamēr viņi sāk saprast) pielietojuma bērnudārzā. Rotaļājoties ar dzīvniekiem, izmantoju to nosaukumus angļu valodā un spēlēs biju pārliecinājusies, ka viņi dzīvniekus angļu valodā pazīst itin labi. 

Jautāju angliski: ”Kā sauc tavu sunīti?”

Klusums. Ruperts turpina spēlēties.

Es atkārtoju jautājumu. Klusums.

Es atkārtoju jautājumu.

Ruperts (čehiski): ”Zini, Anna, vienreiz es apēdu skābu ābolu un man bija jāvemj”.

Ar bērniem vispār diezgan smieklīgi. Es nekad nevarēju zināt, kā diena beigsies. Vienreiz eju uz skolu - visiem kaklasaites. Izrādās, ka ir kaklasaišu diena un arī man tāda tiek piešķirta. Reiz eju uz skolu, bet tur nav nevienas manas klases. Aizeju pie mācību pārzines - ak, jā, skolēniem šajā laikā vienmēr ir matemātikas nometne kalnos. Matemātikas nometne kalnos! Vispār es līdz ar bērniem pagarinātajā grupā būtu nelegāli sākusi nodarboties ar pārkūru, ja vien allaž īstajā dienā neuzvilktu nestaipīgās bikses. 

Es vispār nezinu, ko bērni par mani domāja. Visi gan mīļojās kā negudri un es jutos vainīga skolotāju priekšā, jo viņi mani vienmēr mīļi gaidīja. Es jau arī vienmēr gatavoju tādas spēles, kurās man pašai būtu jautri, kā arī nekad neuzdevu ne mājasdarbus, ne kontroldarbus. Reizumis skolotāji pat biedēja - ja nemācīsieties, Anna vairs nenāks. Un tā septītklasnieku koķetēšana! Mazāko klašu skolēni nereti pēc stundas starpbrīdī aši man kaut ko uzzīmēja. Vispār jāatzīst, ka pret skolotājiem čehu skolās ir vērojama lielāka cieņa nekā Latvijas skolās. Visi bez izņēmuma skolotāju uzrunā tikai un vienīgi “skolotājas kundze”. Ar izņēmumu tad, ja esi vīrietis. Latviešu valodā gan tas izklausās īpatnēji, bet čehu valodā skan tīri vietā. Viena sākumskolas meitenīte vaicāja, vai viņa nevar mani saukt par “helloteacher”. Jā, tieši tā. Man paveicās, ka mūsu saturīgo sarunu izjauca sauciens uz pagarināto grupu. Pagarinātā grupa Čehijā ir svēta lieta. Tāpat kā čībiņas skolās un, kad es jau biju apguvusi pirmās nepieciešamības frāzes čehu valodā bez akcenta, skolēniem atliktu tikai paskatīties uz maniem apaviem un tik un tā viņi atšķirtu, ka neesmu vietējā. 

 laboju_darbus.jpg  izlietne.jpg mīli_zimejumi.jpg 

Foto: 1. Mans pirmais uzdevums - skolā labot sākumskolas bērnu burtnīcas. 2. Mans pārsteigums kādā skolā - skolotāju istabas skapī ieķimerēta izlietne (ikdienas pigori). 3. Ikdienas mīļzīmējumiņi, kas tapa starpbrīdī pēc novadītām stundām sākumskolā.

 

Sākoties darbam skolās, manī valdīja misijas sajūta stāstīt par Latviju, jo tas ir tieši tas, kas vienmēr notiek šādās starpkultūru tikšanās reizēs. Skolās par Latvijas eksistenci man gan jāstāsta bija mazāk nekā es biju morāli gatava, jo par Eiropas kartes paplašināšanu čehu bērnu prātos jau bija parūpējies Roberts Bukarts, kurš manā atbraukšanas brīdī vēl spēlēja Tršinecas hokeja komandā. Kāds puika pat reiz man atnesa parādīt savu dzēšgumiju, uz kuras ar pildspalvu uzzīmēts un pat pareizās krāsās izkrāsots Latvijas karogs ar pievilktu jautājuma zīmi. Es apstiprināju, ka tas tiešām ir Latvijas karogs. Dažas skolotājas gan pieturējās pie “viens EBD jaunietis no Krievijas - visi EBD jaunieši no Krievijas” taktikas un pēc manas prezentācijas par Latviju vēl pajautāja: ”Nu un kā tad pie jums, Krievijā, runā?” Toties viena pagarinātās grupas audzinātāja ļoti nopietni uztvēra savu 2min latviešu valodas stundu, kurā es viņai iemācīju teikt “atā”, un joprojām arī pēc vairākiem mēnešiem es biju morāli nesagatavota no viņas atkal un atkal dzirdēt šo ļoti lietišķo un ar izcilu dikciju izrunāto “atā”.  Ģeogrāfijas klases aprīkojums gan bija visai neglaimojošs Latvijas valstiskumam, jo stundā, kurā iepazīstinājos un kurā audzinātāja man lūdza kartē parādīt valsti, no kuras esmu ieradusies, tās tur nebija. Jo tā bija PSRS karte. Es mulsu, skolotāja mulsa, bērni neko nesaprata un nākamreiz atnācu ar gatavu prezentāciju. Domāju, ka karti viņi gan ātri atjaunināja ģeogrāfijas klases aprīkojumu, jo drīz vien šī skola sāka darboties projektā, kurā bija paredzēta arī viesošanās Latvijā. 

 Latvijas_karogs.jpg  Latvijatenav_1_1.jpg  kukainim_1.jpg

Foto: 1. Kāds pamatskolnieks - Roberta Bukarta fans ar Latvijas karogu uz dzēšgumijas. 2. Karte, pie kuras es valdīju smieklus, iepazīstinoties un "rādot, no kurienes esmu". 3. Kukaiņu pilsēta, kurā izklaidējāmies kādas pagarinātās grupas laikā. 

 

Tādi bija mani pirmie un otrie iespaidi Čehijas skolās, pilsētā, ģeogrāfijas klasē un skolotāju istabā.  

 

Turpinājumā:

kā nesaplānot finanses

kā es uz savas (baltās) ādas piedzīvoju rasismu

cik (maksimāli) sentimentāli vien vispār ir iespējama ciemošanās Latvijā

vai man galvā iespēra vai neiespēra zibens

kas es esmu un kas es neesmu

 

Paldies, ka izlasīji! Čau! 

Drukāt