Brīvprātīgais darbs Materā

Jau/Tikai piecas dienas kopš esmu atpakaļ mājās no sava sešu mēnešu ilgā projekta Itālijā. Iespaidu ir daudz un šajā rakstā centīšos padalīties ar pieredzēto kā arī ar ar dažiem labiem ieteikumiem :)

Es izvēlējos projektu tieši Itālijā, jo man ar šo zemi ir gadiem ilga saikne, valoda zināma, arī cilvēki, ieradumi, vide. Bet galvenais apsvērums bija pats projekts - Matēra šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, un līdz ar to tēma bija saistīta ar kultūras pasākumiem. Tādu tur tik tiešām bija daudz, katru dienu varēju ieskatīties programmā un atrast kādu koncertu vai izstādi, ko apskatīt. Šī pilsēta šogad ir ļoti populārs galamērķis. Vēl aizvien atceros, kā ielidojot Bari lidostā un gaidot bagāžu, redzēju lielo plakātu reklamējot Matēras "pasi", kas sniedz ieeju visos pasākumos kultūras galvaspilsētas 2019 ietvaros.

Tas ko ierodoties gaidīju vismazāk, bija sliktie laikapstākļi visa pavasara garumā. Šogad pie viņiem bija neierasts lietains pavasaris ar brāzmainu vēju. Bet kad pienāca vasara jūnijā, kontrasts bija liels- no 18 grādiem uzreiz uz 30!

Pati pilsēta, kurā dzīvoju, ir ļoti skaista. Arī tās vēsture ir pārsteidzoša. Vēl pirms septiņdesmit gadiem tā tika uzskatīta par Itālijas kaunu, jo bija nolaista un cilvēki tur dzīvoja sliktos apstākļos. Bet tad, kad tika apzināts tās skaistums, tā uzplauka un pašlaik apbur ar tās senās daļas "sassi" alu veidu mājām un ainavu, kas paveras uz gravu, kurā plūst kalnu upe un apkārt ir klinšainas grēdas. Ne velti Matērā ir filmētas pasaulslavenas fimas kā Kristus ciešanas,un, man tur esot, sākās arī Džeimsa Bonda jaunās filmas uzņemšana!

Cilvēki Matērā, kā jau Itālijā ir jauki, runātīgi un viesmīlīgi. Tā kā lielākā daļa jauniešu ir aizbraukuši prom vai nu mācīties vai darba meklējumos, ievērojami daudz ir vecākas paaudzes cilvēku. Tas arī bija viens no iemesliem izvirzīt Bazilikatu- nabadzīgāko Itālijas reģionu, šī gada kultūras galvaspilsētas titulam, lai mainītu domas par šo kopumā mazliet iestagnējušo Itālijas dienvidu daļu. Acīmredzami bija reizes, kad vietējie nesaprata performances un citas inovatīvas uzstāšanās, ko organizēja kā kultūras galvaspilsētai, jo daudzi vietējie nav pieraduši pie tāda veida kultūras. Tomēr man ļoti patika, ka daudzos organizētajos pasākumos varēja līdzās profesionāļiem piedalīties arī vietējie, tajā skaitā arī es. Piemēram, izmantoju iespēju un piedalījos liela mēroga muzikālā priekšnesumā "Abitare l'Opera". Kopā ar citiem kora dalībniekiem dziedāju Matēras dialektā tradicionālās dziesmas, kas tika pavadītas ar teātra priekšnesumiem.

Mēs, paši brīvprātīgie, bijām daudz - 15 ilgtermiņa un 6 īstermiņa. Tas radīja kopības sajūtu, jo pavadījām daudz laika kopā. Domāju, ka dažus brīžus, piemēram svinot Lieldienas vai "Ferragosto" augustā, bijām kā viena liela ģimene. Tāpat arī mēs bieži atbalstījām viens otru. Vai nu palīdzot ar kādu ikdienas lietu, vai izkratot sirdi par kādu problēmu, kas radusies. Jo galu galā tikai brīvprātīgais saprot vislabāk otru brīvprātīgo. Ejot cauri tik piesātinātam laikam, ir lietas, kas kādā veidā ir kopīgas, un rodas padomi, kas ir zelta vērti.

Vienas no atziņām noteikti ir par laika izjūtu Itālijā. Pirms braukšanas jau zināju, kādas itāļiem ir attiecības ar laiku, bet ilgāku laiku sadzīvojot ar šīs zemes cilvēkiem, es ieguvu arī noderīgus ieteikumus, kā piemēram- tā vietā lai izniekotu "mūžīgo gaidīšanas laiku", ir jāzin kā to aizpildīt- vai palasot, vai izdarot ātri kādu darbiņu, iziet cauri e-pastiem. Bet pavisam nopietni, strādājot ar dažādu tautību cilvēkiem ( manos darba pienākumos bija īstermiņa brīvprātīgo koordinēšana), es sapratu, ka laika izpratne ir tik dažāda. Sākumā man bija to grūti pieņemt, jo esmu ļoti punktuāls cilvēks, bet jau pēc kāda laika pie tā pieradu. Ir jāpieņem kultūru atšķirības, un tai skaitā arī izpratne par laiku, ar ko, domāju jebkuram brīvprātīgajam nākas saskarties :)

Mans projekts bija ļoti interesants, es darīju dažādas lietas, un katra nedēļa bija savādāka. Bet to, cik projekts būs izdevies, atkarīgs no katra paša. Es ieteiktu ikvienam skatītities, kas ir darāms un negaidīt, ka kāds visu laiku bakstīs un teiks visu priekšā. Un, arī nebaidīties pieņemt izaicinājumus un izmēģināt kaut ko jaunu. Piemēram, es nekad nebiju domājusi, ka veidošu vairākus video, kurus vēlāk publicēšu manas organizācijas mājaslapā. Bet es to darīju un man tīri labi iepatikās!

Visam pa vidu, centos protams arī paceļot. Biju gan vietās savā Bazilikatas reģionā, gan tālākās. Es pat teiktu, ka bieži vien tajos mazajos ciematiņos un ne tik populārās apskates vietās ir kāds šarms. Es nekad neaizmirsīšu nedēļas nogali ciematiņā Chiaromonte. Mēs bijām uzaicināti palīdzēt kā brīvprātīgie. Vietējie mūs ļoti sirsnīgi uzņēma mums izrādot pilsētiņu, iesaistot tradicionālajās dejās, liekot nogaršot viņu tipiskākos ēdienus un vīnus. Ietiktu visiem sākt ar sava projekta reģiona apskati, jo tikai tā var iepazīt vietējo kultūru un atklāt kaut ko īpašu.

Mani seši mēneši Matērā ir noslēgušies. Ja iepiekš pirms braukšanas nebiju pārliecināta uz visiem simts, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli, tad tagad zinu, šis laiks man bija ļoti noderīgs. Tas lika apdomāt tālākos nākotnes plānus, mācīšanās virzienu, attieksmi pret daudzām lietām, ieguvu jaunus draugus un paziņas, un noteikti lika atklāt jaunas prasmes un potenciālu sevī :)

Ciao

Zane


Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.

Projekts “Human Capital 2019" rīkots "Erasmus+: Jaunatne darbībā” ietvaros un finansējumu saņem no Eiropas Savienības.

 


Drukāt