Sabiedrība, no kuras var mācīties

Sēžu vēsā organizācijas Georgian Youth for Europe birojā, kas atrodas Rustavi pilsētā -Gruzijā. Ārā gaisa temperatūra +37 grādi un tas nebūt nav maksimums. Es vienmēr esmu īpaši mīlējusi lietu un negaisu, bet Gruzijā mana kaislība ir sasniegusi apogeja punktu, jo ļoti priecājos, kad parādās kaut mazākā iespēja, ka būs drūms laiks.

Parasta diena Gruzijā ir tad, kad tavu ceļu šķērso bruņurupucis, bet mašīnu trokšņi (dzīvoklis, kurā dzīvoju, atrodas divus metrus no brauktuves) sacenšas ar cikādēm. Latvijā varam dzirdēt sienāžus, kas neuzkrītoši čirkstina, ietur pauzes, diezgan klusi un kļūst drosmīgāki, tuvojoties vakaram. Burtiskā nozīmē- var izbaudīt klusumu. Šeit pretēji- kukaiņi ir ļoti aktīvi karstajā dienas laikā un neskatoties uz to, ka vairākumu logu aizsargā kukaiņu siets, nav garantēts, ka jūs izvairīsieties no tiem. Kā būtu iepazīt milzīgu smilškrāsas ceratoniju februārī? Februāris Rustavi ir kā aprīlis Latvijas galvaspilsētā, lai gan nevar apgalvot, ka Gruzijā nav vērojama gadalaiku maiņa, vienkārši sniegotu ziemu piedzīvo kalnu reģionos, kur tā izpaužas pilnā apmērā un spēkā, aizrauj un valda pār cilvēku, uz ilgu laiku aizšķērso ceļus un ciemus nošķir no pārējās sabiedrības.

   

Bet pagaidām vasara! Karstuma lielākais pluss ir tas, ka brīvprātīgie daudz dzer ūdeni, droši vien vairāk kā jebkad savā dzīvē un kā “blakusparādība” svīst. Ķermenis caur ādu izvada lieko, indīgo, atjaunojas un kļūst skaistāks. Dažkārt pat var aizmirst par pierasto ēdienu vai par ēdienu vispār. Piemēram, es divas dienas pavadīju Batumi un apēdu trīs banānus nevis tāpēc, ka bija apetīte, bet tāpēc, lai samazinātu savas mugursomas svaru. Šobrīd sākas ļoti lielisks laiks- augļu, ogu un vietējo dārzeņu laiks, ko var iegādāties ļoti lēti salīdzinoši ar eiropietim pierastajām cenām. Piemēram, pēdējo reizi iegādājos tomātus par 80 teteriem, kas ir 25 euro centi, persikus par 1 laru, kas ir 31 euro cents, milzīgu pētersiļu, bazilika, zaļo lociņu bunti katru par 20 teteriem- tas ir par 6 euro centiem katru. Pārsteidzoši vai ne? Pa biroja atvērto logu iekšā ielien ziedoši vīģes koka zari, bet ieejas priekšā, nelielā kokā gatavojas granātāboli.

Ceļojot nākas pārskatīt daudzus ieradumus. Līdzi jāņem tikai pats nepieciešamākais, vieglākais, lietderīgākais, universālākais, kas neaizņem daudz vietas. Kā piemērs, vienmēr ņemu līdzi lielas, plānas šalles, kas lieliski aiztur aukstumu, ko var izmantot tiešā veidā- apsegt galvu, aptīt kaklu, plecus ( vakaros vienmēr ir vēss), apsiet ap gurniem kā svārkus ( pasargā kājas no pārsalšanas), bet naktī šalles pārvēršas par segām gulēšanai teltī. Katram brīvprātīgajam ir sava istaba, sava telpa, kurā palikt pašam ar sevi, bet , manuprāt, īstā vienatne piedzīvota tikai ceļojot vienam, kad apkārt nav internets, pazīstamu cilvēku, iepriekš zināmas vietas naktsmieram. Tādas izraušanās dabā rada pozitīvu stresu un cilvēku pilnībā iegremdē savā iekšējā pasaulē, iedarbina snaudošus un ne līdz galam apzinātus resursus, māca paļauties uz Visumu un tā zīmēm.

 

Gruzijā ir miers- neskatoties uz šobrīd notiekošajiem mītiņiem pie parlamenta Tbilisi. Šī sabiedrība kopumā nav vienaldzīga, gatava sniegt palīdzīgu roku, smaidīga un zinātkāra. Sabiedrība, no kuras var mācīties.

Mārīte Beitāne
/Rakstu tulkoja Kristīne Jonova/

Stratēģiskais EBD projekts "Corners of Europe" tiek finansēts ar Eiropas Komisijas “Erasmus+: Jaunatne darbībā”, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu.
Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.

 


Drukāt