Pieredzes stāsts

Nosūtītie brīvprātīgie Skatīts: 1757

Pateicoties kādam ierakstam Facebook, piepildījās mans ilgi lolotais sapnītis par piedalīšanos īstermiņa EVS projektā. Iepriekš man bija sanācis padzīvot kādu laiku Portugālē un Lielbritānijā tādēļ, došanās uz Franciju uz diviem mēnešiem ar organizāciju, kas par mani parūpēsies un labiem mērķiem, kuru labā darboties, man nebija grūti pieņemams lēmums.
Atradu pietiekami daudz iemeslus, lai dotos šai izaicinājumā:

- Jauna pieredze.
Jebkura pieredze var būt noderīga neatkarīgi no tā vai tā ir laba..

- Izmantot izdevību nedaudz izpētīt Franciju un Normandiju, satikt jaunus cilvēkus un iepazīt viņu kultūru.
Divu mēnešu laikā iepazīstot savu apkārtni sajutos patīkami secinot, ka savā pilsētiņā varu veiksmīgi saprast, kur atrodos un kur man jādodas (orientēšanās nav mana stiprā puse, tādēļ tas vienmēr ir kārtējais izaicinājums..). Pat nedaudz sajutos kā vietējais regulāri ejot uz savu iecienīto boulangerie, lai pusdienās katru reizi pamēģinātu jaunu quiche variantu.
Neteikšu, ka valodas barjera nebūtu bijis šķērslis, lai vairāk satuvinātos ar vietējiem, taču labprāt ļāvu pārējiem trenēties angļu valodā ar mani un jutos gandarīta, ka varu šajā ziņā palīdzēt un dot padomus. Lieliski, ka bija izdevība ne tikai sapazīties ar pašiem francūžiem, bet arī maniem komandas biedriem (brazīliete no Portugāles, divi puiši no Spānijas, Itālijas) un EVS brīvprātīgajiem no citām organizācijām. Viena no vismīļākajām lietām, ko piedzīvoju bija kvalitatīvais džeza festivāls, kurā mēs negaidīti kļuvām par brīvprātīgajiem un tikām uz daudziem koncertiem bezmaksas. Vēlos vēl kādreiz dzīvē uz šo festivālu atgriezties. Īpaši patīkams un negaidīts notikums man bija iepazīšanās ar foršo pagājušā gada latviešu ilgtermiņa brīvprātīgo ar kuru kopā arī svinējām Jāņus. Mūs uzaicināja vakariņās kāda franču ģimene, kura plāno apciemot Latviju un piedzīvot dziesmu svētkus.

- Uzlabot franču valodu.
Esmu vēlējusies šo valodu iemācīties jau ļoti ilgu laiku.. Katru nedēļu notika nodarbības ar ļoti jauku franču dāmu, kura nerunāja angliski, bet bija speciāli priekš mums sagatavojusi dažādas izglītojošas spēles un uzdevumus. Mani pārējie biedri regulāri spēja daudz labāk uztvert franču valodu, pateicoties savām dzimtajām valodām, kuras nākušas no viena zara valodu kokā. Taču pēc šī piedzīvojuma jūtos vairāk motivēta un esmu stringri apņēmusies savas dzīves laikā šo skaisto valodu iemācīties.

- Ļoti nopriecājos, kad pamanīju, ka programmā bija paredzētas aktivitātes ar bērniem. Iepriekš dzīvē īsti nebija kārtīgas izdevības, lai aktīvi darbotos ar bērniem un saprastu vai man bērni vispār patīk. Pēc vairāku mēnešu ilgas rutīnas aprūpējot Lielbritānijā pensionētus kungus un dāmas, ļoti vēlējos pārmaiņas pēc pavadīt laiku ar paaudzi, kas būtu jaunāka par mani. Viena no šīm aktivitātēm man izvērtās par manu mīļāko dienu visa projekta laikā. Ar savu ārkārtīgi ierobežoto franču valodu un laipno sejas izteiksmi man neapzināti izdevās radīt veselu fanu bāzi bērnudārzā, kurā viesojāmies. Tā tiešām ir diena par kuru varu teikt, ka jutos patiesi laimīga, jo šie bērni ar savu līksmo, mīļi naivo dabu mani pilnībā pārdozēja prieku, vēl šobrīd to atceroties man ir grūti turēties pretī laimes asariņai.. : ]

- Daba.
Dabas aizsardzība ir galvenais šī projekta temats, kas arī man ir svarīgs, taču nav daudz pazīstams, tāpēc vēlējos par to uzzināt ko vairāk, kā arī ko darīt lietas labā.
Daudz aktivitātšu notika skaistās dažādās vietējā reģiona pļavās un pludmalēs, kur palīdzējām gan sakārtot apkārtni atbrīvojoties no kokiem un krūmiem, gan taisīt žogus, lai ierobežotu kāpās cilvēku postījumus, un lai purvos apkārtganošās gotiņas neiestigtu un neaizskartu aizsargājamos augus un dzīvniekus.
Strādājot un diskutējot radās milzīgas pārdomas par dabas aizsardzības un cilvēku tiesību lomu pasaulē un Latvijā, sapratu cik svarīgi ir jau no mazotnes iemācīt rūpes un rādīt piemēru, lai pasauli pamazām padarītu labāku..
Pilnīgs jaunums man bija doties uz pludmali vadoties pēc paisuma/bēguma ''darba laika''. Bija reize, kad devāmies peldēt nepārbaudot sarakstu, bet sanāca vien sauļoties, jo jūra bija atkāpusies pavisam tālu prom. Toties, bēguma laikā vietām var nodarboties ar pêche à pied - tā ir makšķerēšana, kurā bez makšķeres un laivas, apbruņojies ar spainīti un lāpstiņu smiltīs meklē dažādas jūras veltes, vadoties pēc informācijas, kuriem gliemežiem attiecīgajā laikā ir zvejas sezona un atļautajiem izmēriem.
Atmiņā noteikti saglabāsies arī ekskursija uz skaisto Mont-San-Michel pilskalnu, kurš gluži kā pasakā ik pa laikam tiek paisuma ieskauts, kamēr tālumā ganās aitiņas.

Protams, diemžēl ne visas dienas bija jautras un brīnišķīgas ar dažādām nenopietnām veselības problēmām un dažām savstarpējām nesaskaņām.. Taču visi labi sadzīvojām, bijām četri brīvprātīgie lieliskā mājā kopā ar draudzīgu pensionētu franču pāri, pārvietojāmies ar elektriskajiem divriteņiem un kopumā jutu, ka par mums ļoti labi rūpējas.
Tas viss kopumā ir bijis superīgs izaicinājum-piedzīvojums un noteikti tā vērts, lai to izdzīvotu!

 

Annija Gancone

Projekts rīkots "Erasmus+: Jaunatne darbībā” ietvaros un finansējumu saņem no Eiropas Savienības.

 

Drukāt